Divpadsmitā grāmata: Tiesas kļūda
Apraksta Dimitrija Karamazova tiesas procesu par viņa tēva Fjodora slepkavību. Dostojevskis tiesas zāles drāmu ir asi satirizējis. Vīri pūlī tiek pasniegti kā aizvainoti un ļauni, un sievietes pārspīlēti/iracionāli piesaista mīlas trīsstūra( Dimitrija, Katerīnas un Grušenkas) romantisms. Ivana ārprātība pārņem viņu pilnīgi savā varā un viņu aiznes prom no tiesas zāles pēc viņa un Smerdjakova pēdējās tikšanās otrreizējas pārskatīšanas un jau iepriekšminētās atzīšanās. Pavērsiena punkts tiesā ir Katerīnas nosodošā liecība pret Dimitriju. Jūtu pārņemta no Ivana slimības, kuru viņasprāt ir izraisījusi viņas uzņemtā mīlestība un aizbildniecība pret Dimitriju, viņa tiesai uzrāda vēstuli, ko Dimitrijs uzrakstījis dzēruma iespaidā, apgalvojot, ka nogalinās Fjodoru. Grāmata noslēdzas ar sūdzētāju un aizstāvības kvēlām noslēguma runām un ar tiesas spriedumi, atdzīstot Dimitriju par vainīgu.
Epilogs
Pēdējā daļa sakas ar plāna apspriešanu, kuras mērķis ir izstrādāt Dimitrija bēgšanu no piespriestajiem 20 gadiem ar smagu darbu Sibīrijā. Plāns netiek pilnībā aprakstīts, bet tas šķiet, ietver Ivanu un Katerīnu uzpērkam dažus sargus. Dimitrijs un Katerīna satiekas, kamēr Dimitrijs ir slimnivā, atlabstam no slimības pirms viņš tiks aizvest. Viņi norunā mīlēt viens otru to vienu mirkli, un saka, ka viņi mīlēs viens otru mūžīgi, neskatoties uz to, ka abi mīl citus cilvēkus. Romāns noslēdzas Iljušas bērēs, kur Iljušas skolasbiedri, draugi, klausās Aļošas „Akmens runā”. Aļoša solās atcerēties Koļu, Iljušu un visu pārējos zēnus un vienmēr turēt viņus dziļi sirdī, neskatoties uz to, ka viņam būs viņi jāpamet un viņi var neredzēties daudzus gadus. Viņš lūdz viņus neaizmirst viņu un vienmēr atcerēties Iljušu, un turēt atmiņas par viņu sirdī, un atcerēties šo mirkli pie akmens, kad viņi visi bija kopā un mīlēja viens otru. Asarām birstot, divpadsmit zēni sola Aļošam, ka viņi mūžīgi atcerēsies viens otru, sadodas rokās un atgriežas Snegirjova mājā uz bēru mielastu, skandējot: „Urā, Karamazov!”
…
