Eriks Ādamsons

Literārā darbība
Ādamsona darbus bieži uzskata par ornamentālisma literatūru, jo autors smalki apraksta detaļas. Tiem raksturīga arī groteska un ironija;
Savos darbos Ādamsons pievērsies tīrās mākslas principiem, bija smalks estēts gan dzīvē, gan literārajos darbos. Tēlojumā viņš savija nopietno un komisko, izmantoja neslēptu ironiju;
Ādamsona dzeju mēdz stilistiski saistīt ar dekadenci, baroku, rokoko vai jūgendstilu; tai raksturīgs estētiskums un manierīgums, dažkārt arī erotika;
Tematiskā ziņā Ādamsona dzeja ir eksotiska (aprakstītas vai pieminētas dažādas zemes un kultūras – piemēram, dzejoļos "Tlantlakvakapatli", "Nāves koks", "Balāde par sapņu dūmu"). Ādamsons priekšroku dod klasiskajām dzejas formām, kā elēģijai vai balādei;
Prozā Ādamsona nozīmīgākais darbs ir noveļu krājums "Smalkās kaites". Katrā no novelēm aprakstīta kāda varoņa neirotiska psiholoģiska īpatnība.

Eriks Ādamsons uzrakstīja tikai vienu romānu – "Sava ceļa gājējs“;
Starp autoriem, no kuriem rakstnieks, iespējams, ietekmējies, var minēt Oskaru Vaildu, Knutu Hamsunu un Šarlu Bodlēru;
Tulkojis Bairona, Henrika Ibsena, Oskara Vailda, Radjarda Kiplinga, Alfrēda Tenisona, Roberta Brauninga darbus.

…