Zinātniece es neesmu, arī ne filozofs, un ne reliģiozs cilvēks, esmu pedagogs. Manuprāt, pats galvenais kas būtu nepieciešams cieņai un godam ir cienīt un godāt citus, tad arī tevi cienīs un godās. Ja tu citam labu dari, tad arī tev citi labu darīs, ja citam sliktu dari, tad arī tev citi sliktu darīs, bet par Tomu, kuru pameta visi – draugi, māte, šiem cilvēkiem nav ieaudzināts, ka tu nevari cilvēku vērtēt pēc tā kā viņš izskatās un kas viņam nav vai ir – slims vai vesels, nabags vai bagāts. Arī manā praksē ir bijuši gadījumi, kad kāda skolotāja vērtēja bērnus pēc tā kā viņi ir ģērbušies un kas ir viņa vecāki, ir smagi noskatīties, ka skolotājai bija mīluļi tie, kas nāk no priviliģētām aprindām, bet pārējie nē. Kāpēc rodas šīs sabiedrības daļas? Vai tas ir no tā, ka es nāku no laukiem, bet viņa ir pilsētniece un esmu redzējusi dažādus bērnus, bet te pēkšņi ierauga bērnu, kuram drēbes ir pievilkušā ar cigarešu smaku? Bērns jau nav vainīgs, ka mājās ir tādi apstākļi. Arī manā stāstā Toma draugi viņu pameta tikai tāpēc, ka Toms bija slims. Kāpēc cilvēki neizrāda cieņu viens pret otru, vai tad slims cilvēks nav cilvēks?
Šajā ģimenē, kur dzīvo Toms nekad nav valdījušas savstarpējās attiecības, kā cieņa, uzticēšanās vienam pret otru, mīlestība, atbildība par tuvajiem, manuprāt, arī Tomam nebija kur smelties to visu, tikai no labās sabiedrības puses. Dzīve ar mums spēlējas kā ar smilšu graudiņu un tu nekad nevari zināt, kurā vietā tevi iepūtīs vējš, Tomam noveicās, jo apkārt bija tādi cilvēki, kas atklāja īsto un patieso Tomu, viņa cieņas un goda izrādīšanas apliecinājumu, lai kāds tu esi cilvēks, lai kāds tu izskatītos, lai kas tev arī nebūtu.
Katra cilvēka priekšā ir mirkļi, kad cilvēks stājas kādas morāles priekšā – iet labā ceļu vai ļaunā, cienīt vai necienīt, padoties vai nepadoties. Un no izvirzītā virziena nereti ir atkarīgs viss turpmākais cilvēka dzīves gājums.
…
