Cilvēks renesansē

Renesanse nozīmīga ar to, ka, salīdzinājumā ar viduslaikiem, cilvēks šajā laikmetā iegūst pavisam pretēju pasaules un dzīves izpratni. Apkārtējās pasaules izzināšana un sevis veidošana tiek uzskatīti par renesanses cilvēka dzīves mērķi. Neskatoties uz iepriekšējā laikmetā valdošo teocentrismu, renesanses laikā cilvēks kļūst par rīcībā brīvu indivīdu pasaules uzskata centrā. Par galveno intereses objektu kļūst šīs pasaules dzīves realitāte.
Renesanse, atklājot cilvēkam viņa neierobežotās iespējas izzināt apkārtējo pasauli, tai skaitā – paša cilvēka būtību, spēj radīt priekšstatu, ko tad īsti nozīmē laime. Lai arī „laime” ir relatīvs jēdziens, pēc tā laika valdošās – humānisma idejas piekritēju domām šajā jēdzienā kā būtiskākā sastāvdaļa tiek ietverta tieši sevis un dabas izzināšana, kā zināms – cilvēks tiecas pēc laimes, tātad tiecas izzināt sevi, dabu. Humānisma teorijas izstrādātājs Frančesko Petrarka ir rakstījis: „Kāda jēga ir izzināt zvēru, putnu, zivju un čūsku dabu, un neiepazīt cilvēka dabu, nezināt, kādēļ mēs eksistējam, no kurienes esam atnākuši un kurp ejam?”. Tātad – tikai izprotot sevi, var radoši attīstīt savu personību.
…