3. KINEMATOGRĀFISKĀ VIETA UN LAIKS
Klasiskajā kino stilā vieta un laiks ir vienoti, nepārtraukti un lineāri. Tie parādās kā vienots veselums, lai atbilstu cilvēka izpratnei par vietu un laiku reālajā pasaulē. Lai panāktu realitātes ilūziju (laika un vietas) izmanto dažādus tehniskus un stilistiskus paņēmienus: 180 likums, īsi laika pārrāvumi, atmiņu ainas, klasiskajā kino bieži izmanto kopainu, lai rādītu nepārprotamu darbības vietu un varoņu atrašanos tajā un tikai kopainai seko vidējs un tuvais plāns. Līdz ar to pastāv noteikts kadrējums – pakāpeniska pāreja, lai skaidri orientētu telpas izjūtu (tuvplāns – pāreja – kopaina). Montāžu nejūt, kā rezultātā ar tās palīdzību tiek panākta telpas un laika izjūta, kā arī atmosfēra, piemēram, kulminācijā ir lēcieni, paātrināti/īsāki kadri ir saspringtākā momentā. „Pilsonī Keinā” neizmanto šādu montāžu, bet iekļauj 3 plānus vienā kadrā, izmantojot dziļo fokusu (skatīt 8. un 9. pielikumu).
Klasiskais stils tiecas noslēpt filmas divdimensionalitāti. Vietas atveidojumā ir četri būtiski aspekti: centrēšana, priekšstatīšana, dziļums un līdzsvarošana. Centrēšana paredz to, ka nozīmīgākās personas un objekti parasti ir nostatīti kadra centrālajā daļā un nekad ārpus fokusa; priekšstatīšana – darbība ir veikli nostatīta pret skatītāju, un uzņemšanas laukums, gaismas (parasti 3 plānu apgaismojums) un kostīmi ir veidoti, lai nodalītu priekšplānu no aizmugurējā plāna, veidojot skaidru telpiskumu (dziļumu). Savukārt līdzsvarošana attiecas uz vizuālo kompozīciju, respektīvi, varoņi ir līdzvērtīgi nostādīti telpas kompozīcijā. Šie principi filmā „Pilsonis Keins” izmantoti netipiski klasiskajam kino, galvenokārt tas attiecas uz dziļumu un līdzsvarošanu: Orsons Velss izmanto netradicionāli gaismas, izteikti kontrasti, radot neskaidras telpas aprises, piemēram, aizslietņa telpā, kur reportieri sarunājas un Tomsonam norādīts uzdevums saistībā ar Keina pēdējiem vārdiem, valda izteikti kontrasti – telpa slīgst tumsā, vienīgā gaisma ieplūst pa nelieliem lodziņiem un nav iespējams noteikt telpas lielumu (skatīt 11. pielikumu). Savukārt līdzsvarošana „Pilsonī Keinā” izmantota kā veids, lai nostatītu nevienmērīgi varoņus telpas kompozīcijā, kur priekšplānā vai ar zemā leņķa izmantojumu redzamais varonis ir salīdzinoši lielāks.
…
