SECINĀJUMI
Ikviens cilvēks – mazulis, pusaudzis, jaunietis, pieaudzis, vēlas un ir pelnījuši ģimeni – patvērumu no ikdienas raizēm un rūpēm, laimes salu, kur vienmēr ir spoža saule un gaiši zili gubu mākoņi. Ģimene ir nezūdoša vērtība, kura caurvij paaudžu paaudzes. Pieņemt savā ģimenē bērniņu, kurš palicis bez vecākiem, ir ļoti nopietns lēmums. Tā ir iespēja ne tikai dot, bet arī pretī gūt mīlestību, uzticību, jo ikviens vēlas būt vajadzīgs, piederīgs.
Adopcija, pēc autores domām ir efektīvākais veids, kas spēj pilnībā integrēt bērnu ģimenē. Adopcija ir iespēja dot bērnam jaunu ģimeni, mājas, kurās viņš tiktu mīlēts un sargāts. ģimenei ir jābūt, jo īpaši labi sagatavotai bērna uzņemšanai un pareizi motivētai. Arī Latvijā arvien biežāk atrodas ģimenes, kuras gatavas uzņemt savā aprūpē kādu bērnu ne tikai tādēļ, ka kādu iemeslu dēļ pašiem nevar būt bērniņu, bet arī tādēļ, lai sniegtu savu atbalstu un mīlestību kādam, kurš ir palicis bez vecākiem. Adopcija ir otra iespēja bērnam, kurš ir palicis bez vecāku gādības, tikt pie mammas un tēta un augt ģimeniskā vidē. Tieši tādēļ ir ļoti svarīgi, lai adopcijas procesa centrā atrastos bērns. Tāpēc bērna intereses un īpašās vajadzības, kā arī iepriekšējās dzīves pieredze ir jāņem vērā un jāizmanto labākas saderības un saskarsmes nodrošināšanai.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gada likumdošana adopcijas jomā ir orientēta uz to, lai bāreņiem un bez vecākiem palikušiem bērniem būtu iespēja uzaugt ģimeniskā vidē, kur bērniņam tika dots viss tas, kas visvārāk trūkst atrodoties bērnu namos vai patversmēs, tā ir mīlestība un gādība. Adopcija tiek uzskatīta par vienu no humānākajām formām, jo šis ir daudz sarežģītāks un laikietilpīgāks process kā aizbildniecības kārtošana, bet tieši tāpēc balstīts uz pārdomātu pareizu lēmumu pieņemšanu. Adopcija atšķirībā no aizbildnības nav tik izplatīta forma, jo valsts adopcijas gadījumā nenodrošina ar pabalstu vecākus, kas adoptējuši bērnus.
Veiktā pētījuma rezultātā var izdarīt sekojošus secinājumus:
• Vecāku un bērnu attiecības var rasties ne tikai dabiskā ceļā – ar piedzimšanu, bet arī ar adopciju
• Adopcija ir civiltiesisks akts, ar kuru kāda persona pieņem cita bērnu par savu.
• Ģimene tiek uzskatīts par nozīmīgu un pašu svarīgāko sociālo institūtu, jo tas nodrošina bērna labvēlīgo socializāciju ģimeniskā vidē.
• Adopcija notiek gan tepat Latvijā, gan arī uz ārzemēm.
• Jelgavas pilsētā arī notiek adopcijas process, bet viņš nav tik intensīvs kā gribētos
• Intensīvākai adopcijai ir daudzi kavējošie faktori, piemēram,
maz juridisko brīvu bērnu,
bērni jau ir sasnieguši 5 gadu vecumu, šādus bērnu negrib adoptēt,
veidojas rindas uz jaundzimušajiem bērniem.
kā arī viens no galvenajiem kavējošiem faktoriem ne tikai adopcijas procesa laikā, bet arī dzīvē kopumā ir naudas līdzekļu trūkums.
Sabiedrības aizspriedumi par pret adoptētājiem bērniem.
…
