Savukārt Kontinentālās armijas virspavēlnieka Džordža Vašingtona piekoptā kara stratēģija vēstures literatūrā tiek vērtēta diez gan pozitīvi, lai gan daudzi autori atzīst, ka nemaz citas iespējas, kā vienīgi defensīva kara pieeja, Vašingtonam un tā karaspēkam nemaz arī nebija. Vēsturnieki norāda, ka tā sauktā Fabiāna stratēģija lielākoties tika īstenota tādēļ, ka bija pamats aizdomām, ka britu militārās stratēģijas galvenais mērķis tiks tēmēts pret to, lai iznīcinātu Vašingtona vadīto karaspēku. Līdz ar to pēc zaudētās Ņujorkas pilsētas, kas no stratēģiskā viedokļa, bija nozīmīgākais priekšpostenis kontinentā, Vašingtons pēc saviem vārdiem sāka realizēt tā saukto “priekšposteņu karu”, kas līdzīgi kā Hannibāla variantā paredzēja novājināt pretinieku caur ilgstošu un nogurdinošu karadarbību. Autori atzīst, ka stratēģijai bija arī savi trūkumi, jo regulāri tika zaudētas arvien jaunas pilsētas un ostas, kas tādējādi izraisīja arī zināmu kritiku pret Vašingtona vadību Kontinentālās armijas virspavēlniecības statusā, taču no otras puses tāda bija Fabiāna stratēgijas būtība, kuras galvenais mērķis bija nepārtraukt karadarbību un saglabāt dzīvotspējīgu revoluvionāro karaspēku. Ne velti starp izteiktajiem vērtējumiem tika atspoguļota koncepcija, kurā par Vašingtona lielāko panākumu dēvē tieši Kontinentālās armijas paglābšanu no ielenkuma vai iznīcības. Tā rezultātā britu karaspēka vienībām nācās ieņemt arvien jaunas teritorijas, lai
nepeiļautu, ka Vašingtona komandētā armija iegūtu atelpu no nepārtrauktās vajāšanas. Taču lords Džermains nekādi nevarēja saprast, kādēļ, ikreiz uzzinot, ka britu ģenerāļi Ziemeļamerikā bija izcīnījuši kārtējo panākumu, viņi momentāli pieprasīja arvien jaunus papildspēkus; tā it kā paši būtu drīzāk piedzīvojuši kārtējo neveiskmi.213
Šo aspektu vēsturnieki lielākoties skaidro ar faktu, ka Fabiāna stratēģijas dēļ britu militārajai uzvarai bija sava jēga tikai tādā gadījumā, ja britiem pēc ieņemtā objekta vai teritorijas izdevās to saglabāt arī savā kontrolē. Līdz ar to, jo lielāki bija britu armijas izcīnītie panākumi kaujas laukā, jo arvien vairāk bija nepieciešami papildus karavīri no Eiropas, kas šos ieņemtos objektus spētu arī noturēt. Pie tam nemitīgie partizānu uzbrukumi, ko pret britu nocietinātajiem priekšposteņiem veica koloniālās milicijas vienības, bieži vien ļāva atkarot kādu notiektu apgabalu no britu karaspēka kontroles. Tādējādi šāds karadarbības raksturs nenoliedzami novājināja Lielbritānijas kaujas spējas karā ar nepiekāpīgo amerikāņu cīņasparu, kas pēc ilgstoša un nogurdinoša konflikta, kurā galvenokārt pašu britu stratēģisko prioritāšu nevienprātības dēļ, tika zaudēts karš, kuram pēc idejas varēja pielikt punktu jau 1777. gadā.
Tomēr, lai gan Amerikas piekoptā Fabiāna stratēģija tiek vērtēta atzinīgi, daudzi autori ir pārliecināti, ka drīzāk Lielbritānijas īstenotās kļūdas tās militārajā stratēģijā noveda pie iznākuma, kurā amerikāņiem izdevās izcīnīt savu neatkarību. Ne velti apskatītajās nodaļās tika parādīts, ka historiogrāfijā ir sastopamas nostādnes, kas galīgo Amerikas uzvaru pār Lielbritāniju interpretē ar vairākiem apstākļiem, kurās britu vadošās militārpersonas vai nu pārrēķinājās vai arī nespēja realizēt savus stratēģiskos nolūkus savstarpējo domstarpību dēļ. Vārdu sakot, starp šiem apstākļiem ir minami tādi faktori kā lojālistu atbalsts cīņā pret impērijas dumpiniekiem, Francijas iesaistīšanās karadarbībā pret Lielbritāniju un nevienprātība, kas starp britu vadošajiem komandieriem valdīja militāri stratēģisko prioritāšu noteikšanā.…
