Krīzes situācijā ceļu rekonstrukcijai, uzturēšanai un būvniecībai, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, gandrīz par 30% sarukuši apjomi nepietiekamā finansējuma dēļ. Līdz ar to nav iespējama ceļu uzturēšana atbilstošā kvalitātē. Tā kā ceļu būvniecība ļoti veiksmīgi šogad plāno piesaistīt ES naudas līdzekļus, iespējams, ka sāks trūkt kvalificēta darbaspēka, kas krīzes dēļ darbu celtniecībā atradis ārvalstīs, vai arī būs pārkvalificējies. Procentuāli vislielākais Latvijā nelegāli nodarbināto, 2010. gadā atklāts būvniecībā, tas nozīmē, ka darba devējs, gan pats darba ņēmējs nemaksā nodokļus, radot valstij lielus zaudējumus.
Būtu nepieciešamas atjaunot likvidēto autoceļu fondu. Bez tam, valsts pārvalde varētu piedomāt pie tā, ka nepieciešams palielināt ceļu kvalitātes inspektoru skaitu Latvijas valsts ceļu laboratorijā, jo svarīgi ir nodrošināt pieejamo resursu kvalitatīvu apgūšanu.
Akcīzes nodoklis par degvielu, kas faktiski jāuztver kā mērķa maksājums ceļu kvalitātes nodrošināšanai, netiek pilnībā novirzīts ceļu nozarē, bet nokļūst valsts kopējā budžetā un kalpo citu, aktuālu reformu veikšanai. Ceļu sakārtošanai atvēlēto budžetu Latvijā, citu valstu kontekstā, – Igaunija un Lietuva, Skandināvijas valstis – ceļu būvniecībai un labošanai tērē divas reizes vairāk finansu līdzekļu, lai gan ceļu kopgarums tur ir īsāks kā Latvijā. Autors iesaka valsts vadībai piedomāt, kā mainīt ceļu uzturēšanai paredzētā finansējuma modeli.
Lai attīstītu ekonomisko situāciju arī tālākajos valsts reģionos, nepieciešami labi, kvalitatīvi ceļi. Ja nav ērtu piebraucamo ceļu, tad nav ekonomiska pamatojuma veidot uzņēmumus, attīstīt ražošanu, tirdzniecību utt. šajos rajonos. Pašreiz, ievērojamākā daļa ekonomiskās darbības galvenokārt, koncentrēta lielākajās pilsētās, sevišķi Rīgā, bet pārējā Latvijas daļa cīnās ar bezdarbu.