Secinājumi
1. Patstāvība ir jebkura cilvēka personības īpašība, kas var būt izteiktāka vai mazāk izteikta. Pēc savas būtības cilvēks jau vēsturiski ir patstāvīgs savās darbībās. Ļaujot sajust paša varēšanu normas robežās, atkarībā no vecumposma un individuālajām spējām, bērns drīzāk sajutīsies komfortabli un izrādīs iniciatīvu turpmākai darbībai.
2. Lielāku iekšējo motivāciju var radīt, bērnam neuzspiežot savu viedokli, bet gan ļaujot izpaust savu radošumu, prasmi patstāvīgi strādāt un gūstot gandarījumu par paša paveikto. Visefektīvākā motivācija ir iekšēja. To iespējams panākt veidojot mērķtiecīgas iestrādes, attīstot bērna patstāvīgu darbību.
3. Liela daļa sabiedrības, kas ir tiešā saskarsmē ar bērniem, uzskata, ka bērna patstāvība ir jāveicina, ka bērnam jāļauj darboties kādu laiku arī neatkarīgi no pieaugušā uzraudzības. Jo tieši savu rotaļu, spēļu organizēšana, kaut uz 5 minūtēm, attīsta patstāvību.
4. Pedagoģiskie uzdevumi jāorganizē tā, lai tie atbilst bērna vecuma īpatnībām un individuālajām spējām un prasmēm. Lai to izpildītu, pedagogam jāņem vērā sensitīvie periodi, temperaments, regīonālās un mūsdienu aktualitātes.
5. Liela nozīme patstāvības veicināšanā ir jēgpilnu uzdevumu izpilde. Pirmsskolas vecumā svarīgas robežas, kas jāievēro, tomēr tās nedrīkst apspiest radošumu. Bērnam vieglāk patstāvīgi darboties, ja viņš zina konkrētus noteikumus un tad pats var to ietvaros strādāt un darboties.
…