NOBEIGUMS
Cilvēktiesību idejas sākotne nav meklējama konkrētos dokumentos, bet drīzāk gan filozofu traktātos, tādējādi cilvēktiesību vēsturi veido atsevišķas idejas, kas vēlāk tika iestrādātas arī konkrētās valstu deklarācijās un konstitūcijās. Senākie rakstītie avoti, kuros skarti cilvēktiesību, pienākuma un atbildības jautājumi, tapuši jau pirms antīkā laikmeta, piemēram, Vēdas, Babilonijas Hamurapi kodekss, Bībele, Korāns un Konfūcija krājums. Cilvēktiesības mūsdienu globalizētajā pasaulē ir valstu attīstības, mierīgas līdzāspastāvēšanas, cilvēku savstarpējās cieņas un uzticības garants. Tās tiek nostiprinātas un aizsargātas starptautiskā, reģionālā un nacionālā līmenī. Katrs ratificētais starptautiskais līgums ir neatņemama nacionālās sistēmas sastāvdaļa,- tā noteikumu izpilde ir obligāta. Cilvēktiesības veido demokrātiskas un tiesiskas valsts un pilsoniskās sabiedrības pamatu.
Aizturēšanu var vērtēt kā rupju pārkāpumu cilvēktiesībām, jo persona līdz ar tiesību brīvi pārvietoties zaudē, praktiski, visas no tā izrietošās tiesības- biedrošanās tiesības, tiesības uz ģimeni utt., likumdevējs tādējādi nodrošinās, lai persona, piemēram, nepieciešamības gadījumā būtu atrodama, ja apstiprinās viņas vaina nodarījumā. Pēc darba autora domām šādi likumdevējs dod "zaļo gaismu", lai personu uzskatītu par vainīgu, savukārt kriminālprocesa principos ir ietverta nevainīguma prezumpcija, kas nosaka, ka persona nav vainīga, līdz tās vaina nav pierādīta. Aplūkojot statistiku (Tabula Nr.1) par aizturēšanas piemērošanu var secināt, ka daudzos gadījumos tika piemēroti drošības līdzekļi, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu vai pēc atbrīvošanas no aizturēšanas vispār netika piemērots drošības līdzeklis. Tādējādi no augstākminētā izriet jautājums: vai pārējos gadījumos, kad tālāk netika piemērots drošības līdzeklis, kas ir saistīts ar brīvības atņemšanu, aizturēšanas piemērošana bijusi pamatota un nepieciešama.
…