Cilvēku tirdzniecības tiesiskā regulējuma problēmas

Nobeigums
Secinājumi:
1) Cilvēku tirdzniecība ir starptautiskā mēroga noziedzīgs nodarījums, līdz ar to, Latvijas regulējums ir cieši pakļauts starptautiskajam regulējumam. Tas norāda uz starptautiskās sadarbības svarīgu lomu šī noziedzīgā nodarījuma novēršanā. Cilvēku tirdzniecība ir transnacionālās noziedzības daļa, kura ir jāierobežo un jāmēģina apkarot, līdz ar to, ir ļoti svarīgi, lai visas pasaules valstis sadarbotos ar lielām valstu organizācijām, kā ANO vai ES, jo šī starptautiskā sadarbība nodrošina lielā mērogā cilvēku tirdzniecības efektīvāku apkarošanu un ierobežošanu.
2) Ir nepieciešams, lai visu tiesībsargājošu institūciju, nevalstisko organizāciju darbinieki pilnīgāk izprot cilvēku tirdzniecības būtību, ir jāatceras upura tiesības neatkarīgi no apstākļiem un ir maksimāli jāsniedz upuriem palīdzība, tādā veidā sekmējot cilvēku tirgotāju sodīšanu, kā arī upuru reabilitāciju, jo var būt arī tādas situācijas, kurās cilvēku tirdzniecības upuri var apzināti melot un sniegt nepatiesu informāciju, lai iegūtu vēl labvēlīgāku attieksmi un apstākļus attiecībā pret sevi. It īpaši tās varbūt personas, kuras tika seksuāli paverdzinātas, jo tās var teikt, ka tika paverdzinātas gan vairākās valstīs, gan vairākās pilsētās, gan vairākos publiskos namos, nenorādot konkrētu vietu vai nosaukumu. Šādas situācijas sarežģī un traucē efektīvi izmeklēt noziegumu, jo šādas liecības un faktus ir samēra sarežģīti noskaidro un pārbaudīt.
3) Viena no problēmām ir tas, ka cilvēku tirdzniecības upuri nevēlas sadarboties. Cilvēku tirdzniecības upuri bieži vien pat izvairās no policijas, no izmeklēšanas, nevēlas sniegt liecības. Tas notiek dažādu iemeslu dēļ, kā, piemēram, cietusī persona baidās, ka ģimene vai draugi uzzinās ar ko persona ir nodarbojusies; cilvēku tirgotāji ir iebiedējuši upuri, ka nodarīs pāri ģimenei utt. Tāpat ir arī saprotams, ka persona, kura tika pārdota nodarboties ar prostitūciju, nevēlēsies detalizēti par to stāstīt. Līdz ar to, var būt tādas situācija, kad upuri atsakās no jebkura veida sadarbības ar tiesībsargājošām institūcijām; kad upuri ir gatavi sniegt informāciju, bet atsakās to noformēt procesuāli un kad upuri tomēr ir gatavi sadarboties un liecināt pret vainīgajiem. Tāpat ir jārēķinās ar to, ka cietušajam dēļ pārdzīvotā un stresa, ir samērā grūti atcerēties visus faktus un saistīt tos loģiskā ķēdē. Ļoti iespējams, ka dēļ ciešanām, gan fiziskām, gan emocionālām, ko upurim bija jāpārcieš, ir grūti saņemt no viņa objektīvu vērtējumu par viņam nodarītajiem kaitējumiem.
…