Maģistra darba tēma ir darba līguma forma un saturs. Izvēlējos šo tēmu tāpēc, ka uzskatu, ka tā ir aktuāla un skar ikvienu, kas stājas darba attiecībās. Darba tiesību normu zināšanas ir vienlīdz svarīgas kā darba devējam, tā arī darbiniekam, jo ar tām viņi saskaras visu darba attiecību periodu.
Darba tiesības mūsdienu izpratnē sāka veidoties pašā XIX gs. sākumā. Līdz pat Pirmajam pasaules karam šo tiesību nozari sauca par kalpošanas vai dienesta līgumiem. Tomēr gadsimta beigās zinātniskajos darbos parādās mūsdienīgais šīs tiesību nozares apzīmējums – darba tiesības.1
Darbs sastāda jebkuras sabiedrības dzīves materiālo pamatu un tāpēc, raugoties no sociālā aspekta, darba tiesībām pieder vadošā loma. Darba tiesības regulē sabiedriskas attiecības, kuras veidojas darba tirgus funkcionēšanas procesā, kā arī algota darba organizēšanā un pielietošanā.
Darba tiesību vēsturiskā attīstība ir pierādījusi, ka darba devējam ne visai rūp darbinieka labklājība, ja nav speciālu tiesību normu darbinieka materiālo un sociālo vajadzību, kā arī veselības aizsardzībai. Tāpēc darba tiesiskās attiecības ir viena no jomām, kuras nedrīkst tikt atstātas tikai un vienīgi brīvā tirgus mehānisma varā.2
Darba likumdošanas sākotnējais mērķis bija izlīdzināt raksturīgo ekonomisko un sociālo nevienlīdzību darba attiecībās. Tā kā absolūtais vairums no darbspējīgajiem iedzīvotājiem savu iztiku pelna kā darbinieki, darba tiesības ir praktiski vissvarīgākās no tām speciālo civiltiesību apakšnozarēm, kuru mērķis ir aizsargāt ekonomiski vājākos civiltiesisko attiecību dalībniekus.3 Tātad darba tiesību galvenais mērķis mūsdienās – aizsargāt darbinieku tiesības un likumīgās intereses.
Darba līguma noslēgšana darbiniekam nozīmē brīvi izvēlēties darbu atbilstoši savām spējām, profesijai un kvalifikācijai. Savukārt darba devējs realizē iespēju izvēlēties tādu darbinieku, kas pēc savām profesionālajām zināšanām un iemaņām atbilstu uzticētā daba veikšanai. Tātad darba līgums dod stabilitāti abām pusēm, kas jo vairāk svarīgi ir darbaspēka deficīta situācijā. Katrs uzņēmējs vēlas sava biznesa attīstību, bet tam pamats ir arī kvalificēti, profesionāli, zinoši un savā darbavietā konkrētās prasmes arvien paaugstinoši darbinieki. Latvijā ir aptuveni viens miljons nodarbināto, un darba līgumam ir jāstrādā viņu interesēs.
Pēdējos gados Latvijas darba tirgū ir vērojamas pozitīvas tendences. Ir panākts vidējās darba algas pieaugums, pakāpeniski tiek paaugstināta minimālā darba alga. Taču joprojām pastāv salīdzinoši augsts bezdarba līmenis, kuram šodienas ekonomiskās situācijas apstākļos ir tendence paaugstināties. Darba samaksa ir zema salīdzinoši ar Eiropas Savienības vidējo līmeni. Valstī ir augsts nereģistrētās nodarbinātības īpatsvars. Daudzi cilvēki piekrīt strādāt bez darba līgumiem, saņemot „aplokšņu” algas un nemaksājot nodokļus. Cilvēks ir gandarīts, ka ir dabūjis darbu un pārējām niansēm nepievērš uzmanību. Bieži vien tam pamatā ir vienkārša likumu nezināšana, formāla pieeja vai bailes zaudēt darbu. Daudzi darba devēji ignorē likuma prasības un neslēdz ar saviem darbiniekiem darba līgumus. Viņus nebiedē pat administratīvie sodi. Tas nozīmē, ka viņiem ir izdevīgi nodarbināt darbiniekus bez darba līgumiem un nemaksāt nodokļus.
Darba likums un citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, ir saistoši visiem darba devējiem, neatkarīgi no to tiesiskā stāvokļa, un visiem darbiniekiem, ja savstarpējās tiesiskās attiecības ir dibinātas, pamatojoties uz darba līgumu. Stājoties darba attiecībās personai ir svarīgi, lai šīs darba attiecības pastāvētu ne tikai faktiski, bet arī juridiski, ar visām no tā izrietošajām tiesībām un pienākumiem, lai ikviens darbinieks saņemtu dokumentu, kurā būtu ietverta informācija par darba līguma un darba tiesisko attiecību būtiskajiem noteikumiem, kā rezultātā darbinieki tiktu efektīvāk aizsargāti pret iespējamiem viņu tiesību aizskārumiem. Darbiniekiem ir jārūpējas par savām tiesībām, bet uzņēmējiem jāatbalsta legālās darba attiecības. …
