Depresija ir viena no pasaulē visizplatītākajām psihiskajām slimībām. Saslimšanai ar depresiju novērojama tendence strauji pieaugt. Depresija ir 20.gs. problēma [1]. Gadsimtu mijā depresija ir novērojama arvien lielākam cilvēku skaitam. Cilvēki arvien biežāk ir gatavi atzīt šo slimību, griezties pēc palīdzības. Depresija ietekmē ne tikai cilvēka psihi, bet arī fizisko stāvokli, tādēļ šī problēma ir ļoti aktuāla pasaulē, kā arī Latvijā, kur padomju okupācijas režīms bija radījis visus iespējamos apstākļus, lai vesela tauta nonāktu masveida depresijā [10]. Depresija Latvijā ir kļuvusi par nopietnu visas sabiedrības problēmu. Latvijā ir izveidots Depresijas klubs. Depresijas klubs apvieno psihiatrus, psihologus, kā arī personas, kas ir ieinteresētas šīs slimības uzveikšanā un izpētē.
Šobrīd mēs gandrīz katrs atrodamies vidē, kura ir emocionāli pārsātināta un kurā valda augsts trauksmes un stresa līmenis. Trauksme izraisa stresu, bet tas savukārt izraisa daudzas slimības. Īpaši kaitīgs ir stress, kas noved līdz bezcerības izjūtai un rada ilgstošu nomāktību. Pastāvot stresa stāvoklim ilgstoši, neizbēgami agrāk vai vēlāk attīstās psihisks izsīkums, cilvēkā rodas mazvērtības sajūta, bezcerība – stāvoklis, ko raksturo ar vārdu – depresija. Svarīgi ir, kā cilvēks reaģē uz stresu. Cilvēki dažādi izturas pret dzīves grūtībām – vieni ar tām tiek galā viegli, bet turklāt citi ir bezspēcīgi un krīt izmisumā. Šobrīd aktuāla problēma ir darba atalgojums, jo tā specifika, spriedzes izraisošie faktori, tās noņemšanas veidi, izmaiņas veselības stāvoklī un rūpes par to ietekmē depresijas dziļumu un trauksmes līmeni. Tieši tādēļ, ka šobrīd tā ir ļoti aktuāla problēma, darba autors ir uzskatījis par nepieciešamību šo problēmu analizēt un pētīt.
Zinātnieki cēloņus šai problēmai jau saskata agrā bērnībā. Tie bērni, kam ir valdonīgi vecāki vai arī kuri tiek lutināti, izaug par psihiski vājiem, bezpalīdzīgiem un nespējīgiem pretoties nepatīkamām situācijām. Grūtības cilvēku norūda, spēcina raksturu un māca, kā tikt galā ar problēmām jebkurā dzīves situācijā, turpretī, ja bērnībā trūkst mīlestības un psihiskā atbalsta, tad vēlāk neizveidojas spējas pretoties grūtībām un tikt galā ar stresu un tas var rezultēties depresijā.
Zinātnieki uzskata, ka nosliece uz depresiju, grūtsirdība, nomāktība tiek pārmantotas ģenētiski, taču izjust apmierinājuma, prieka un laimes jūtas, kā arī spēju tikt galā ar stresu var iemācīties, sevi pilnveidojot [34].
Šodien pastāv tendence lietot vārdu “depresija”, lai aprakstītu nomāktības periodu, kas laiku pa laikam mums katram jāpārdzīvo. Daudziem šo periodu laikā nav viegli noteikt, kur beidzas vienkāršas bēdas un sākas depresija kā slimība. Daudzi, kas ir pārdzīvojoši šo depresiju un atguvušies pēc tās, zina, ka tas ko viņi juta bija kaut kas vairāk nekā vienkārši nomāktība vai skumjas. [27]
Pirmais mums zināmais depresijas medicīniskais apraksts ir no IV gs. Pirms Kristus, un tā autors ir grieķu ārsts Hipokrāts, kas lietoja depresijas raksturošanai terminus melanholija un mānija [23;4].
Viduslaikos tika uzskatīts, ka melanholijas cēlonis var būt dabisks, kā, piemēram, bēdas, slimība, trūkums, pārlieku stingri vecāki, kas nogalina vēlmi dzīvot, nabadzība, brīvības zaudēšana, tuvinieka nāve, bēdas, bailes, kauns, negods, ienaids, skaudība, vēlme atriebties, dusmas, godkārība, lepnība, patmīlība, jebkuras pārmērības utt. [10].…
