Persona tiek aizsargāta visu civilizēto valstu tiesībās, un noziegumi pret personu tiek sodīti samērā bargi, jo katras demokrātiskas valsts augstākā vērtība ir cilvēks. Noziegumi pret personu tiek traktēti kā tādi prettiesiski, tīši vai aiz neuzmanības izdarīti bīstami nodarījumi, kas izpaužas kaitējuma nodarīšanā vai apdraudējumā to nodarīt, vēršoties pret personas dzīvību, veselību, brīvību, dzimumneaizskaramību, pret godu un cieņu vai citām ar likumu aizsargātām personas tiesībām.
No 1999.gada 1.aprīļa Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā un darbojas Krimināllikums, kura XVI nodaļā “Noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību” līdzās ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas regulē atbildību par nodarījumiem pret personas tikumību, atrodamas arī normas, kuras paredz atbildību tieši par dzimumnoziegumiem.
Jautājums par dzimumnoziegumiem, to kvalifikāciju un sastāva pazīmēm, ir samērā aktuāls. Dzimumnoziegumi, sevišķi izvarošanas, neiet mazumā, bet gan tieši otrādi- pieaug. Izdarīto dzimumnoziegumu bīstamība palielinās, agresīvāki kļūst izvarotāji, to vecums samazinās, pieaug nepilngadīgo un mazgadīgo izvarotāju skaits, tostarp pat tādu, kuri nevar būt izvarošanas un citu dzimumnoziegumu subjekti. Izvaro ne tikai pilngadīgas sievietes, bet arī nepilngadīgas un mazgadīgas meitenes. Tiesās bieži jāizskata krimināllietas, kurās pie atbildības par seksuālu vardarbību ir saukti tēvi un patēvi, kuri izvaro, paved netiklībā savas meitas un pameitas.
Savā darbā gribu pieskarties jautājumiem par dzimumnoziegumu jēdziena attīstību, vēlos iepazīstināt ar statistiskajiem rādītājiem par dzimumnoziegumu izplatību Latvijas Republikā, par dzimumnoziegumu pamatsastāviem, to pazīmēm un kvalifikāciju. Kā arī, ņemot vērā to, ka ar dzimumnoziegumiem tiek apdraudētas konkrētas fiziskas personas dzimumneaizskaramība, gods un cieņa, kā arī veselība un šādi noziedzīgi nodarījumi nav iespējami bez cietušā, tāpat kā tie nav iespējami bez vainīgā, tiks apskatīts jautājums par upura lomu dzimumnoziegumos.
Salīdzinot ar citiem noziedzīgu nodarījumu veidiem, par dzimumnoziegumiem likumdevējs ir paredzējis sevišķi bargus sodus. Tiesu praksē tiek ievērots princips, ka noziedzīga nodarījuma kvalifikācijā, soda noteikšanā ņemama vērā arī cietušā uzvedība un loma konkrētajā nodarījumā. Līdz ar to krimināllietas pirmstiesas un tiesas izmeklēšanas stadijās liela vērība pievēršama arī tās viktimioliģiskajam aspektam, kas ļauj pareizi nodalīt vainīgā vainu un cietušā vainu, ja tāda ir.
Tādēļ savā darbā mēģināšu rast arī apstiprinājumu jau vispārzināmām tēzēm, ka noziedzīga nodarījuma upuris nav tikai pasīvs objekts, bet ir arī aktīvs kriminalizācijas subjekts, kurš piedalās gan noziedzīga nodarījuma sākuma posmā, gan tā realizācijā, un kura uzvedība un loma noziedzīgajā nodarījumā bieži vien nosaka arī vainīgā noziedzīgo darbību raksturu.
Darbā izklāstītās tēmas nozīmīgumu un aktualitāti centīšos pamatot ar citātiem no publikācijām presē, izmantošu arī tiesām saistošus Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma lēmumus, vispārzināmu dzimumnoziegumu jautājuma pētnieku darbos paustās atziņas, dzimumnoziegumu veidu reglamentāciju Krievijas Federācijas, Vācijas, Dānijas, Zviedrijas, Lietuvas Republikas, ASV kriminālajā likumdošanā.
Kā cilvēku cilts atjaunošanās nepārtrauktības garantu daba cilvēku ir apveltījusi ar dzimumtieksmes instinktu, līdzās tam noliekot kauna instinktu un parādot dzimumtieksmes pārmērīguma veselībai kaitīgās sekas.
Cilvēces attīstības gaitā, kā dzimumtieksmi ierobežojošais faktors, tiek izstrādāti labi tikumi, ko aizsargāja reliģija, radot, no vienas puses- šķīstības, no otras puses- laulības svētuma jēdzienu, kas laulību atzīst par vienīgo likumīgo dzimumu kopdzīves formu. Pilnveidojoties cilvēku savstarpējo attiecību regulējošām normām, laulība kļuva par tiesību institūtu, līdz ar to šīs tiesības apsargāja labos tikumus. *
Noziedzīgos nodarījumus pret tikumību (delicta carnis) apvienoja zem jēdziena “netiklība”.
Pagāniskās Romas laikā kā labo tikumu sargātājs uzstājās valsts vara, ieviešot kriminālsodu par smagākiem, toreizējā izpratnē, valsts pamatus ārdošiem tikumības pārkāpuma veidiem- laulības pārkāpšana, aizliegta kopošanās, savešana, asinsgrēks.
Viduslaikos grēcīga jeb noziedzīga bija netikumīga uzvešanās vispār, atzīstot par netikumīgu arī ik katrus ārlaulības fiziskus sakarus. Tas noveda pie neticami bargu sodu noteikšanas.
______________________________
* Mincs P. Krimināltiesības.- Rīga, 1939. 276.lpp.
Šāda sodu bardzība pastāvēja līdz pat XVIII gs. beigām, kad nostiprinājās un likumdošanā savu atrisinājumu guva viedoklis, ka nepieciešams apsargāt indivīda personīgus labumus no svešiem uzbrukumiem, vienlaicīgi novēršot augošās paaudzes izvirtības sociālās briesmas. *
Izmainījās attieksme pret dzimumpārkāpumiem, proti, ja ar miesaskārību netika pārkāptas kāda subjekta tiesības, tā tika uzskatīta par tikumības pārkāpumu un bija sodāma tikai tajā gadījumā, ja tika pārkāpta sabiedriskā kārtība un ja tas bija saistīts ar citu pavedināšanu.
Mūsu laiku krimināltiesības ir balstītas uz tādu principu, kā atteikšanās no iejaukšanās rīcībspējīgu personu intīmās attiecībās, kuru pamatā ir abu pušu brīva griba (nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu ne vienreizēja ārlaulības kopošanās, ne arī ilgstoša ārlaulības dzīve). Ja vien, protams, šeit netiek pārkāpta sabiedriskā pieklājība, un šādas attiecības nav atstājušas nelabvēlīgu iespaidu uz citām personām, sevišķi nepilngadīgajiem.
Tā, Krievijā ar 1845.gada Nolikumu labprātīga kopošanās (st. voluntarium) tika atzīta par sodāmu, ja:
-tika pārvērsta par nodarbošanos (1853.gadā šis nodarījums gan tika pārveidots tikai par kopdzīves noteikumu pārkāpumu);
-pārkāpa tikumības robežas (43.p.: ja tās tika izdarītas publiski);
-notika konkubinātā (ilgstoša vīrieša kopdzīve ar sievieti, nesastāvot laulībā; ar šo tiesību institūtu tika aizsargāta sieviete un sargāta abu dzimumu kopdzīve);
-tika izdarīta asinsgrēkā;
-notika pavešanā (tīša sieviešu dzimuma personas, kura nesastāv laulībā, iesaistīšana dzimumsakaros, svinīgi apsolot stāties laulībā. Meitenes, kas Krievijā nebija sasniegušas 14 gadu vecumu, Aizkaukāzā- 13 gadu vecumu, pavešana, skaitījās nevainības atņemšana, kas tuva izvarošanai);
-laulībā sastāvējusi persona izdarīja dzimumsakarus ar svešu cilvēku. (Šāda kopošanās apdraudēja laulību un otra laulātā tiesības). Romiešu un ģermāņu tiesībās šie sakari tika uzskatīti kā ģimenes apdraudējums, pie kam vīram bija tiesības uz tā saucamo “mājas tiesu”, ar tiesībām abus vainīgos nogalināt. Kanonu tiesības šādus sakarus uzskatīja par ģimenes svētuma zaimošanu, ko varēja izdarīt gan vīrs, gan sieva. XIX gs. vidū Francijā sieva tika sodīta par jebkuru dzimumsakaru ārpus laulības, vīrs- par dzimumsakariem ar sievieti, kas dzīvo vai apmetusies laulāto mājā. Pie kam, sieva un tās partneris tika sodīti ar miesas sodu, bet vīrs- ar naudas sodu. Saskaņā ar Vācijas un Ungārijas kriminālkodeksiem šajā laikā vīrs un sieva tika sodīti ar vienādiem sodiem, bet pret vīru kriminālvajāšanu varēja uzsākt tikai tad, kad viņš šķīris laulību. Krievijā ar 1845.g. Nolikumu gan vīrs, gan sieva pie atbildības tika saukti uz vienādiem pamatiem, bet atbrīvojas no kriminālatbildības, ja laulība tiek šķirta. …
