Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas un tai sekojošām pārmaiņām sociāli politiskajos notikumos rodas nepieciešamība mainīt iedzīvotāju attieksmi pret sevi kā pret personību. Jaunie apstākļi ekonomikā diktē noteikumus konkurences apstākļos izdzīvot spējīgas personības izveidē un attīstībā. Tāda personība, kurai ir pozitīva attieksme pret sevi un pašcieņa, saglabājas kā individualitāte, izceļas ar kompetenci, mērķtiecību, lietišķumu, spēs veidot karjeru darbā un nezaudēt ticību sev un savām spējām arī atsevišķu neveiksmju gadījumā.
L. Šiļņeva uzsver, ka attīstoties mūsu sabiedrības dzīvei, strauji norit izmaiņas politiskajās, ekonomikas un sociālajās sfērās. Pārmaiņu laikā problemātiski ir orientēties sociālajā vidē. Tā ir zaudējusi savu sakārtotību un šāda situācija zināmā mērā, nepārtraukti dezorganizē pusaudzi. Tas rada grūtības izvēlēties pareizo, likumīgo darbības virzienu. (10; 112) Arī personības izveidē šķērslis ir pusaudža neatbilstošs un neadekvāts pašvērtējums un negatīva attieksme pret sevi, kas izraisa problēmas gan mācību darbā, gan saskarsmē ar apkārtējiem.
Latvijas izglītības likumā tiek izvirzīts mērķis: “Nodrošināt personai iespējas veidoties par garīgi un fiziski attīstītu, brīvu un atbildīgu, radošu, kulturālu personību”.
Katra cilvēka personībā ir kaut kas savdabīgs. Atšķirība uzskatos, noturīgumā, pasaules uztverē, tikumībā, vērtībās, mīmikā, žestos – šīs un daudzas citas iezīmes veido cilvēka vienreizību un individualitāti (L. Božoviča, Z. Freids, A. Kovaļovs).
Jau Aristotelis, pētīdams Grieķijas valsts pilsoņu būtību, nonāca pie secinājuma, ka cilvēks veidojas gan iedzimtu īpašību, gan audzināšanas rezultātā. Cilvēku dažādību rada iedzimtas dabiskās atšķirības, piemēram valodas, sazināšanās īpatnības, jūtu spējas, kas ir cilvēku attiecību pamatā.
18. gadsimtā Vācijā filozofs I. Kants izstrādāja cilvēka dzīves modeli, kurā par svarīgāko izvirzīja prasmi vadīt sevi, veidot savu raksturu, pārvarēt sevi. Vispirms ir jānonāk saskarsmē ar sevi, tad ar citiem.
A. Dauge norāda, ka bērns attīstās, pieņemot audzināšanu un mācoties. Organisms attīstās funkcionējot; pieaugušais cilvēks attīstās strādājot, bērns attīstās audzināšanas un mācīšanas procesā (7; 37).
Ņemot vērā sociāli ekonomiskos apstākļus, Latvijā aktuāla ir kļuvusi sabiedrības noslāņošanās problēma, cilvēku morālā degradācija, kas neapšaubāmi ietekmē cilvēku psihi, tādējādi radot ģimenēs vecāku starpā saspīlētu un nelabvēlīgu emocionālo atmosfēru. Nedrošība par rītdienu, nestabilitāte, ikdienas problēmas nomāc cilvēkus, bet ģimenē aug bērns, kuram nepieciešama mīlestība, pašapliecināšanās, cieņa, un pozitīva savstarpējā saskarsme.
A. Adlers saka, ka ielejā augusi priede atšķiras no tās, kas augusi kalna virsotnē. Tas pats koks, tā pati priede, un tomēr divējāds dzīves stils. Gluži tas pats ir arī ar cilvēkiem. Dzīve ir kas vairāk par rotaļu un grūtību netrūkst. Cilvēks allaž nokļūst sarežģītās situācijās (2; 8).
Tā ir arī mūsdienās: ir cilvēki, kuri nepadodas grūtībām un iet tikai uz priekšu līdz sasniedz savu mērķi, bet ir cilvēki, kuri jau no pirmajiem sarežģījumiem izbīstas un vairāk negrib neko sasniegt.
Jau senajās valdnieku kapenēs atrastās māla plāksnes ir brīdinājušas – ja ar jaunatni tas turpināsies tādā pat garā kā līdz šim, tad ar šo pasauli drīz vien būs galā (44; 18).
Sarežģītajos pārmaiņu procesos arvien vairāk pusaudžu zaudē ilūzijas un atsvešinās no sociālās dzīves realitātes. Šīs vilšanās un pilnīgas atšvešināšanās galvenās sekas ir problēmas ar dzīves jēgas meklējumiem, maldīšanās savās sociālajās lomās, identitātes krīze u.c. Bet tā kā pusaudžu vecums ir ļoti nozīmīgs cilvēka personības veidošanās procesā, to nevar ignorēt. Pedagoģiski un psiholoģiski nozīmīgi ir pievērsties pusaudžu identitātes meklējumiem, vērtību orientācijai un pašnoteikšanās pieredzes veidošanās procesam. Problēmas aktualitāte un nozīmīgums nosaka darba tēmas izvēli.
Tēma: Dzīves jēgas meklējumi pusaudžu vecumā.
Pētījuma objekts: Pusaudžu personības veidošanās process.
Pētījuma priekšmets: Pusaudžu dzīves jēgas veidošanās ietekmējošie faktori.
Pētījuma mērķis: Izpētīt dzīves jēgas veidošanās ietekmējošos faktorus pusaudžu vecumā.
Pētījuma uzdevumi:
1. Izanalizēt filozofisko, pedagoģisko un psiholoģisko literatūru par vērtībām, vajadzībām un pusaudžu vecumposma īpatnībām.
2. Izpētīt pusaudžu dzīves jēgas veidošanās ietekmējošos faktorus.
3. Izveidot ieteikumus darbam ar pusaudžiem dzīves jēgas apzināšanās veicināšanai.
Pētījuma metodes:
1.Literatūras analīze.
2.Anketēšana.
3.Pedagoģiskā novērošana.
4.Intervija.
Pētījuma bāze: Ventspils X ģimnāzijas 78 pusaudži (13-15 g.v.), skolotāji un pusaudžu vecāki.
Hipotēze: Dzīves jēgas apzināšanās pusaudžu vecumā veidojas sekmīgāk, ja:
tiek radīti labvēlīgi apstākļi pusaudžu vajadzību apzināšanai un apmierināšanai;
tiek nodrošināta vērtībizglītības realizācija pamatskolā.
Maģistra darbā tiek izmantotas E. H. Eriksona, F. Nīčes, V. Tomasa, K. Hornejas, Ā.Karpovas, L. Božovičas, A. Makareko, A. Vorobjova, A. Milta teorētiski praktiskās atziņas.
1.Pusaudžu vajadzību un vērtību kopsakarības
1.1. Pusaudžu vecumposma raksturojums
Ievērojamais psihologs E. H. Eriksons uzsver, ka tehnoloģijas progresam pagarinot laikaposmu starp agrīno skolas vecumu un jaunieša iesaistīšanos specializētā darbā, pusaudzība kļūst par aizvien izteiktāku un labāk apzinātu posmu cilvēku dzīvē, dažās kultūrās atsevišķos periodos pusaudzība kļūst gandrīz par dzīvesveidu starp bērnību un pieaudzību (11; 101).
Pusaudžu periods veido pāreju no bērnības uz jauniešu periodu. Pusaudžu periods ir no 11 līdz 15 gadiem. Šī perioda īpaša nozīme ir saistāma ar bērna pubertāti un sociālo attīstību, kā arī ar identitātes vai pašvērtējuma meklēšanu un nostiprināšanos. Šajā periodā izveidojas bērna personības pamatiezīmes un kvalitātes, kā arī atklājas visos iepriekšējos periodos izveidojušās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā, sociālajā sfērā. Lielākā vai mazākā mērā pusaudzi raksturo negatīvisms, opozīcija, nepakļaušanās u. tml. Pusaudžu perioda beigās ir svarīgi apzināties savu patieso identitāti un sociālo lomu.
Būtiskākās pusaudžu psihiskās attīstības īpatnības ir fizioloģiskās izmaiņas, kuras ietekmē arī psihiskās izpausmes – dzimumhormonu daudzums asinīs, seksuālās nobriešanas pazīmes, ārējā izskata izmaiņas. Izmaiņas uzvedībā – emancipācijas tieksmes, opozīcija pieaugušajiem, negatīvisms, ”morālais relatīvisms”, autoritāšu maiņa no pieaugušajiem uz vienaudžiem, pašapliecināšanās vajadzības, pretenziju līmeņa paaugstināšanās, infantilisms un emocionālās kompensācijas reakcijas.
Fizioloģiskajā attīstībā raksturīgi, ka organisma dažādas funkcionālās sistēmas attīstītās nevienmērīgi, filozofiskā attīstība apsteidz sociālā brieduma attīstību.
Pusaudža darbību skolā raksturo mācības un saskarsme ar vienaudžiem un skolotājiem.
Kognitīvajā attīstībā liela nozīme ir jaunveidojumiem – abstraktas domāšanas izveidošanās, loģisko domāšanas operāciju nozīmes pieaugums iegaumēšanā un reproducēšanā, pašvērtējuma kā darbības motivācijas nozīmes pieaugums, vairāk patīk izvirzīt savas hipotēzes nekā atkārtot etalonus.
Vienaudžu grupa kļūst par pusaudža personības attīstības, mācību darba, pašvērtējuma korekcijas galveno avotu.
Pusaudžu problemātiskās uzvedības iemesls ir zems pašvērtējums, ko pusaudži kompensē ar izaicinošu, uzmanību piesaistošu uzvedību. Domas par sevi nosaka pusaudža saskarsmes stilu. Pieaugušo tradicionālās kļūdas attiecībās ar pusaudžiem ir nepareizas taktikas izvēlē – vai nu galējs autoritārisms, vai liberālisms (pieļāvīgums).
Pusaudža attiecības ar pieaugušajiem ir saasinātas tajos gadījumos, kad pieļautas kādas kļūdas attiecībās ar bērnu iepriekšējos attīstības periodos – vai nu pārāk sīkumaina aizbildniecība un kontrole, vai vienaldzība un brutalitāte. Pusaudža vecumā izpaužas cilvēka identitāte vai tās meklējumi, sociālās lomas meklējumi un tās atrašana vai neatrašana.
Emancipācija. Sākumā pusaudzis ir apjucis, kaunīgs, nedrošs par sevi, vēlāk arvien vairāk izjūt sevi kā pieaugušu. Emancipācija nozīmē, ka pusaudzis vēlas būt pieaudzis, vēlas pats izlemt un darīt, vēlas būt līdzvērtīgs pieaugušajiem, lai viņu vairs neuztver kā bērnu.
Emancipācijas tieksme ir saistīta arī ar autoritāšu maiņu.
Autoritāšu maiņa. Lielākai daļai pusaudžu vienaudži kļūst par “nozīmīgiem citiem”, par uzvedības, morāles un ētikas etaloniem, kurus atdarināt un ar kuriem rēķināties vispirms. Jo mazāka autoritāte pusaudzim ir vecāki un skolotāji, jo lielāka ir iespēja, ka par autoritāti kļūst vienaudži. Tāpēc pusaudžus dēvē arī par konformistiem. Tas nozīmē, ka pusaudžu saskarsmē var vadīties nevis pēc tā, ko saka kādas morāles normas vai vispārējās pieklājības noteikumi, bet pēc tā, ko saka vienaudžu grupa.
Pašapliecināšanās ir vēl viens nozīmīgs pusaudžu psihiskās attīstības perioda jaunveidojums. Tas ir saistīts arī ar nozīmīgo identificēšanās procesu. Pusaudžu vecumā pieaug sava nozīmīguma apziņa.…
