Reģionālo nevienlīdzību Eiropas Savienībā (ES) raksturo ievērojamas dzīves līmeņa atšķirības un nodarbinātības iespējas. Lai izlīdzinātu šīs atšķirības, nepieciešams nodrošināt indivīdu, pakalpojumu, preču un kapitāla brīvu pārvietošanos ES ekonomiskajā telpā, kā arī piemērot tādu konkurences politiku, kas kontrolētu firmu darbību un aizsargātu patērētāju intereses. Lai katram reģionam un katrai nozarei būtu labums no vienotā tirgus, ES ir izveidojusi efektīvu struktūrpolitiku kopumu, ko pati pārvalda un finansē.1
ES Struktūrfondi ir mehānisms, kas stimulē biznesa attīstību. Uzņēmējiem tiek dotas jaunas iespējas, ekonomikaij augt, labklājības līmenis paaugstināties.2
Tāpēc jēdziena “ekonomiskā un sociālā kohēzija” ietvaros reģionālā politika apvienota ar transporta, konkurences, vides, sociālo, zinātnes, izglītības un izpētes politikām. Šo integrēto politikas paketi Komisija labprātāk dēvē par “strukturālo politiku”, lai norādītu, ka kohēzija ir kas vairāk nekā tikai reģionālā politika.
Strukturālās politikas mērķi. Problēmu risinājuma meklējumos strukturālo fondu programmēšanas periodam no 1994.- 1999.gadam ES bija noteikusi septiņus attīstības Mērķus. Dažu Mērķu darbība bija ierobežota un koncentrējās uz noteiktām administratīvajām teritorijām (reģioniem vai to daļām). Savukārt citi Mērķi aptver kādu sabiedrības grupu un neattiecas uz noteiktu teritoriju. Piešķirot resursus kādam Mērķim, vērā tiek ņemts dažādu rādītāju kopums. Biežāk izmantotie rādītāji ir iedzīvotāju skaits, bezdarbs, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju.3
1998.g.Eiropas Komisija nāca klajā ar strukturālo fondu noteikumu priekšlikumiem laika posmam no 2000.g.- līdz 2006.gadam. Lai nodrošinātu palīdzības lielāku koncentrāciju jaunajam programmēšanas periodam Eiropas Komisija piedāvā samazināt mērķu skaitu no septiņiem līdz trim.
Strukturālās politikas pamatprincipi. Strukturālo politiku īstenošana Savienības līmenī noris saskaņā ar sekojošiem principiem:
Koncentrācijas princips: atbalsts tiek piešķirts noteiktiem reģioniem saskaņā ar ES noteiktajiem Mērķiem. Pasākumiem ir jākoncentrējas uz nopietnu problēmu risināšanu nevis īslaicīgām, vienreizējām aktivitātēm. Pasākumus, kas tiek finansēti strukturālo fondu atbalsta ietvaros, lielā mērā nosaka pati dalībvalsts, taču tiem jāiekļaujas ES strukturālo fondu noteikumos definētajās sfērās;
Programmēšanas princips: atbalsts tiek piešķirts, pamatojoties uz dalībvalstu izstrādātām daudzgadu attīstības programmām, kas sevī ietver attīstības prioritātes un pasākumu kompleksu. Projekti tiek atlasīti, vadoties no stratēģiskiem attīstības apsvērumiem. Pasākumu komplekss ir multi- sektorāls;
Papildinātības princips: ES finansējums tiek piešķirts kā papildinājums dalībvalsts finansējumam attiecīgo pasākumu īstenošanai. Palīdzībai ir jābūt ar tiešu ietekmi uz attiecīgo teritoriju. Tā var tikt sniegta arī sabiedriskām un citām bezpeļņas organizācijām.4 Naudas plūsmai un finansēšanas procedūrām ir jābūt pēc iespējas “caurspīdīgām”. Liela loma ir pareizai atbalsta instrumentu kombinācijai: cik daudz naudas pasākumam piešķirts no ES strukturālajiem fondiem, cik daudz aizdevuma, cik – no nacionālā vai reģionālā budžeta. Lai pārraudzītu finansējuma izlietojumu, svarīgi ir izveidot attiecīgus uzraudzības un monitoringa mehānismus. …
