Savam bakalaura darbam izvēlējos tēmu „Iedzīvotāju ekonomiskā migrācija Latvijā un Eiropas Savienības valstīs”, jo Latvijā nav daudz pētījumu par šo tēmu. Migrācija (latīniski – migratio, no migro – pāreju, pārceļos) patiesībā ir tikpat sena kā pati pasaule. Raugoties no sadzīves loģikas, cilvēks vienmēr meklē, kur viņam ir labāk. Ja Latvija būtu bijusi nabadzīga un ekonomiski neattīstīta, tad arī stihisko migrantu straume uz tās pusi nebūtu bijusi tik milzīga. Daudzi krievu, baltkrievu, ukraiņu tautības migranti uz Latviju brauca galvenokārt tāpēc, lai uzlabotu sadzīves apstākļus (dabūtu darbu, vietu kopmītnēs, pēc tam saņemtu arī dzīvokļus), kā arī tāpēc, ka Latvija, salīdzinot ar citiem PSRS reģioniem, bija labāk apgādāta ar plaša patēriņa precēm. Ieplānotajai migrantu plūsmai tomēr bija arī politiski motīvi – Latvijas kolonizācija un rusifikācija. Tieši cittautiešu iebraukšanas veicināšana bija galvenais apstāklis, kas ļāva nodrošināt ar darbaspēku visdažādākās nozīmes un profila rūpniecības, celtniecības un transporta uzņēmumus, vispirms jau tos, kuri atradās tiešā Vissavienības pakļautībā. Arī Latvijas kompartija savu sociālo sastāvu veidoja atbilstoši "šķiriskajam principam", vadošo vietu tajā nodrošinādama "apzinīgajiem strādnieku šķiras pārstāvjiem". Saprotams, ka tie galvenokārt bija iebraucēji no citurienes, pārsvarā krievu tautības pilsoņi. Tajā pašā laikā Krievijā daudzas sādžas, pat veselus rajonus un apgabalus, pasludināja par "neperspektīviem". Tam sekoja neskaitāmi aicinājumi doties uz "komunisma triecienceltnēm", "jaunapgūtajām zemēm", citiem reģioniem un "jaunajām republikām". Daudzus tūkstošus cilvēku, atsvešinātus no savas dzimtās puses, īpašuma un senču tradīcijām, pārvērta par "mobilu darbaspēku", ar kura palīdzību varēja atrisināt kā ekonomiskus, tā arī politiskus uzdevumus. Tā apzināti un mērķtiecīgi veidoja "padomju cilvēku" – migrantu.
Ir pagājuši jau gandrīz divi gadi kopš vēsturē vislielākās Eiropas Savienības paplašināšanās, kad ES vienlaikus pievienojās 10 jaunas dalībvalstis, tajā skaitā arī Latvija. Tā radot diskusijas, kas pievienošanās kontekstā saistījās ar brīvu darbaspēka kustību, bažas galvenokārt bija par straujo darbaspēka pieplūdumu no jaunajām dalībvalstīm un tā potenciāli negatīvo ietekmi uz veco dalībvalstu darba tirgu. Līdz ar to tikai trīs valstis – Lielbritānija, Īrija un Zviedrija – nelika šķēršļus citu ES valstu darba meklētājiem. Savukārt pārējās divpadsmit izmantoja iespēju pilnībā neatvērt savu valstu darba tirgus jaunajām dalībvalstīm (izņēmums bija iedzīvotāju skaita ziņā nelielā Malta un Kipra, kas atrodas ārpus Centrālās un Austrumeiropas). …
