Iekšējās komunikācijas loma uzņēmuma tēla veidošanā

Vārds „komunikācija” ir cēlies no latīņu valodas „communis”, kas nozīmē kopīgs [28]. Komunikācija ir neatņemama jebkura cilvēka ikdienas sastāvdaļa, kas ļauj mums nodot informāciju un to saņemt. Literatūrā minētas vairākas iekšējās komunikācijas definīcijas, taču pēc autores domām, tās precīzi neraksturo iekšējās komunikācijas būtību. Līdz ar to, autore, balstoties uz portāla „Letonika” termina „komunikācija” skaidrojumu [33], izveido savu iekšējās komunikācijas definīciju - iekšējā komunikācija norit starp organizācijas pārstāvjiem un ir divpusējs informācijas apmaiņas process, kura gaitā saņemtā informācija ir saprotama abiem tās dalībniekiem. Uzņēmums un darbinieki ne tikai apmainās ar informāciju, bet arī cenšas viens otru saprast un veidot otra uztveri, domas un nodomus [5., 14].
Komunikācija ir atvērts process, „tā norisinās savā vidē - konkrētā psiholoģiskā un sociālā struktūrā. Tikai apzinoties šo kontekstu, iespējams saprast un nosūtīt informāciju. Paralēli komunikatīvajai videi, nozīmīga ir arī ziņas nosūtītāja sociālā loma (misija), psiholoģiskās pozīcijas prestižs (autoritāte)” [10., 127]. Komunikācijas procesā (sk. 1.1.att.) nozīmīga loma ir ne tikai izvēlētajam kanālam, bet arī tam, kā informācija tiek kodēta un dekodēta. Tajā pašā laikā ne mazāk svarīga ir informācijas uztveršana un interpretācija. Informācijas saņēmējam ir jābūt ne tikai labam ziņas uztvērējam, bet viņam ir jābūt arī labam klausītājam. Klausīšanās ir komunikācijas pamats, jo starp biznesa struktūrām tā vairāk balstās uz mutisko nekā uz rakstisko saziņu, pie tam izteikto vārdu iedarbīgums galvenokārt ir atkarīgs nevis no tā, kā cilvēki izsakās, bet no tā kā viņi klausās [19., 8]. Pamela Mountere uzsver, ka klausīšanās ir 50% no komunikācijas [13., 89.].…