Secinājumi un priekšlikumi.
Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas regulē Aizsargjoslu likums, īpaši aizsargājamo teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”, kā arī citi ar aizsargājamām dabas teritorijām saistītie normatīvie akti.
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi šajā darbā – identificēt teorētiskās un praktiskās problēmas, analizējot normatīvo aktu regulējumu attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, tika izmantoti īpaši aizsargājamo dabas teritoriju regulējošie normatīvie akti, tiesu nolēmumi un dažādu autoru raksti un grāmatas.
Saskaņā ar darba uzdevumiem darbā ir aprakstīs un analizēts īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tiesiskais regulējums, īpašnieka tiesības uz kompensāciju par aprobežojumiem. Tika pētītas un analizētas aktuālākās problēmas, kuras rodas piemērojot tiesību aktus.
Sekmīgas un pilnvērtīgas apsaimniekošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās traucējošs apstāklis ir tas, ka nav sakārtoti šo teritoriju tiesiskie jautājumi.
Būtu vēlreiz pamatīgi jāizvērtē šobrīd noteikto aprobežojumu samērīgums, konkrētā aprobežojuma nepieciešamība, lai sasniegtu mērķi, kura dēļ ir radīta attiecīgā aizsargjosla, kā arī to, vai izvirzīto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Lielā daļā sabiedrības ir izveidojusies negatīva attieksme pret dabas aizsardzības pasākumiem un aizsargājamām teritorijām tieši tādēļ, ka valsts nav pienācīgi un pilnvērtīgi nodrošinājusi adekvātu kompensāciju piešķiršanu par īpašuma tiesību aprobežojumiem šādās teritorijās un nav vienotas kārtības atlīdzības noteikšanai par īpašuma tiesību aprobežojumiem aizsargjoslās. Būtiski ir izstrādāt tādu regulējumu, kurš būtu piemērojams ja ne jebkurai situācijai praksē, tad vismaz lielākajai daļai noteikti.
Ir jāizvērtē līdzsvars starp īpašnieka un sabiedrības interesēm un šajā gadījumā samērības kritērijs būtu atlīdzību apmērs. Risinot jautājumus par normatīvo aktu grozījumiem, būtu jāatdala objekti, saimnieciskā darbība vai apbūve, pirms grozījuma spēkā stāšanās un pēc, vai jāizstrādā pārejas noteikumi.
Pētot pieejamo tiesu praksi un esošās likumu normas, līdz šim nav panākts samērīgums starp īpašnieka zaudējumu un sabiedrības ieguvumu, pie kam kompensācijas apmērs nebūt nav taisnīgs, jo nesaņemot atlīdzību par zemes gabalu, kas būtu tuva tā tirgus vērtībai, rodas iespējamība, ka zemes īpašnieks vairs nespēj iegādāties citu īpašumu, kura vērtība ir pielīdzināma ar aprobežojumu esošajam īpašumam. Analizējot kompensāciju likumu rodas secinājums, ka šāds kompensācijas mehānisms nav nedz taisnīgs, nedz samērīgs, pie kam nostāda aizsargājamo teritoriju zemju īpašniekus nevienlīdzīgā situācijā. Proti, kompensāciju likums paredz, ka tiesības uz vienreizējo atlīdzību naudā vai prasīt zemes atpirkšanu var tikai zemes īpašnieki, kuriem ir mežsaimnieciskās darbības aprobežojums. Tas nozīmē, ka zemes īpašniekam, kuram pieder lauksaimniecības zeme aizsargājamā teritorijā ir tiesības tikai uz zemes atpirkšanu.
Vēl jāņem vērā reāli pastāvošo situāciju, kad ne pašvaldībai, ne valstij nav pietiekošu resursu, līdz ar to var rasties situācijas, kad daudz īpašnieku atlīdzību nemaz nesaņem vai arī tā varētu būt nesamērīga radītajam zaudējumam.
Likums “Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos” nosaka divu veidu kompensācijas – vienreizēju atlīdzību un zemes atpirkšanu. Kā priekšlikumu autore izsaka šajā likumā, iekļaut zemes maiņas iespēju un iestrādāt normu par atlīdzību arī tiem zemes īpašniekiem, kuru zemes gabali atrodas aizsargājamo teritoriju lauksaimniecības zemēs.
Sakarā ar starptautiskajām saistībām, kuras ir uzņēmusies Latvija stājoties Eiropas Savienībā, Latvijā tiek īstenots „Natura 2000” teritoriju tīkls, kurā iekļautas lielākā daļa no jau esošajām aizsargājamām teritorijām un papildus jau esošajām aizsargājamām teritorijām tiek apzinātas un noteiktas jaunas „Natura 2000” teritorijas. Aizsargājamās dabas teritorijas nereti tiek veidotas balstoties uz teorētisku/aptuvenu informāciju par tajās esošajiem aizsargājamiem objektiem, kā arī bieži īpašniekam un iedzīvotājiem, kuru intereses skar konkrētais īpašums, nav pietiekošas informācijas par to, kā mainīsies viņu dzīve pēc aizsargājamās teritorijas izveidošanas un kādas ir viņu tiesības uz kompensāciju.
…
