Kopīpašuma dalīšanas tiesiskais regulējums

NOBEIGUMS
Jebkuras sabiedrības materiālo bāzi veido īpašuma ekonomiskās attiecības. Īpašums – tā ir ražošanas līdzekļu un produktu piederība noteiktām personām, noteiktos vēsturiskajos apstākļos, kuri atspoguļo konkrētu īpašuma attiecību tipu. Ekonomiskajā nozīmē īpašums nozīmē attiecības sabiedrībā starp pilsoņiem un citiem subjektiem saistībā ar materiāliem labumiem. Darba līdzekļi, pārtikas produkti, apģērbs tiek cilvēka radīts, viņam pārvaldot dabas priekšmetus, pārstrādājot, veidojot jaunus priekšmetus, kuri nepieciešami vajadzību apmierināšanai, pirmkārt jau dzīves darbībai, kā arī citām sabiedrības ekonomiskajām, sociālajām, kultūras garīgajām un citām vajadzībām.
Cilvēks, kurš iegādājas vienus vai citus priekšmetus, rada jaunas lietas, piesavinās tās kā «savu īpašumu», «savu mantu». Attiecīgi visas pārējās personas attiecas pret šīm lietām kā svešām, viņām nepiederošām.
Mantu dalīšana uz «savām» un «svešām» iespējama tikai starp cilvēkiem, cilvēku sabiedrībā. Tādējādi īpašuma ekonomisko izpratni var definēt kā attiecības starp cilvēkiem saistībā ar materiāliem labumiem, kuri pieder vienām personām, un citu personu novēršana no tām. Īpašuma ekonomiskās attiecības vienmēr ir sabiedriskās attiecības sakarā ar darba instrumentu (ražošanas līdzekļu) un patēriņa priekšmetu piešķiršanu. Materiālo labumu piešķiršana nozīmē pirmkārt mantu piederību konkrētām personām vai visai sabiedrībai, taču piesavināšanos raksturo arī kā jaunu priekšmetu izveides, to pārstrādes procesu, kā arī pāreju no vienām personām pie citām sadales, apmaiņas, patēriņa ceļā. Konkrētu mantu piesavināšanās, piederība noteiktām personām nozīmē šo personu iespēju izmantot šīs mantas pēc saviem ieskatiem, atbilstoši savai gribai un savās interesēs. Var teikt, ka īpašums tā ekonomiskajā būtībā nozīmē personas pilnīgu saimniecisku virskundzību pār viņam piederošo īpašumu .
…