Secinājumi
1. Audzināšana ir daudzpusīga mācību un ārpusklases, skolas, ģimenes un sabiedrības darbība, kas virzīta uz attieksmes veidošanu pret sevi un citiem cilvēkiem, sabiedrību un valsti, pret darbu, pret dabu.
2. Viens no pirmsskolas uzdevumiem ir nodot bērniem kultūras mantojumu (māksla, valoda, darba un sadzīves kultūra), kā arī tradīcijas, nodrošinot bērna vispusīgas un harmoniskas attīstības pamatu.
3. Apkopojot anketu rezultātus, kā arī runājot ar pedagogiem varam secināt, ka pedagogi izmanto dažādus folkloras elementus audzināšanas procesā, biežāk lietotie ir ticējumi, parunas un mīklas, mazāk pasakas un teikas, rotaļas un spēles.
4. Apkopoto folkloras metodisko materiālu kopa, gadskārtu ieražu izmantošanai kultūras izpratnes veicināšanai pirmsskolā, dabiski iekļaujas integrēto nodarbību materiālu kopuma veidošanā un ir praktiski izmantojama pedagoģiskajā procesā.
5. Kultūras izpratnes veidošanās procesā galvenā ir bērna radoša un aktīva darbība. Šajā procesā svētku svinēšanas brīdis ir kā noslēgums. Svarīgāks ir daudzveidīgais un iespējām bagātais gatavošanās posms, kura laikā, daudzveidīgi un praktiski darbojoties, tad arī bērni iegūst lielāko daļu zināšanu, pieredzes un prasmju. Tikai šo procesu veiksmīgas darbības rezultātā bērns iegūst noteiktu, personīgu attieksmi pret kultūras daļu- folkloras mantojumu.
6. Lai bērniem nerastos maldinošs priekšstats, ka kultūra „dzīvo” tikai bērnudārzā, bet arī sabiedrībā un to var sastapt ikdienā, ik uz soļa, ir svarīgi, gan gatavošanās procesā, gan svētku svinēšanas procesā iesaistīt vecākus.
7. Pedagogam ir jāpārzina folkloras mantojums un jājūt brīdis, kurā dabīgi un plūstoši iesaistīt tradicionālās kultūras elementus pedagoģiskajā procesā ikdienas situācijās, lai folklora dzīvotu bērnudārzā.
8. Tieši pedagoga degsme un patiesa ieinteresētība, nevis formāla uzdevuma izpilde, iepazīstinot bērnus ar tradicionālo kultūru, sniegs bērniem vairāk zināšanu, prasmju un attieksmju pret kultūras mantojumu kopumā.
…