Par vienu no galvenajiem procesiem, kas izveidoja mūsdienu saimniecības struktūru, tiek uzskatīta starptautiskā darba dalīšana, kuras būtību izsaka specializācija un tai blakus esošā darba kooperācija starp starptautisko ekonomisko sakaru subjektiem. Šobrīd starptautiskā darba dalīšana piedzīvo kvalitatīvas pārmaiņas. Ja fordisma laikā valstu starptautisko specializāciju parasti mēdza izskaidrot ar D.Rikardo salīdzināmo priekšrocību teoriju, tad mūsdienu postfordisma1 laikā par galveno faktoru, kas nosaka valsts specializēšanos kādas produkcijas ražošanā un valsts vietu pasaules saimniecībā kļūst valsts konkurētspēja. Tādēļ šobrīd liela speciālistu uzmanība tiek vērsta uz valstu starptautiskās konkurētspējas izpēti.
Latvijā veiktās reformas un integrācija ES pozitīvi ietekmē ekonomisko attīstību. Pēdējos gados IKP uz vienu iedzīvotāju, rēķināts pirktspējas paritātes vienībās, attiecībā pret ES valstu vidējo līmeni ir pieaudzis. Tomēr, lai pārskatāmā nākotnē sasniegtu ES valstu vidējo līmeni, nākamajos gados ir jāpanāk vēl straujāka izaugsme, nodrošinot IKP kāpumu ik gadus par 8%, pašreizējo 6-7% vietā.
Līdz ar ES paplašināšanos un jauno dalībvalstu tālāku reģionālo integrāciju ES, konkurētspēja ir kļuvusi par īpaši aktuālu jautājumu. Arī Latvijas tautsaimniecības turpmākā attīstība ir cieši saistīta ar pasaules ekonomikā notiekošajiem globalizācijas procesiem un integrāciju ES. Tādēļ Latvijas konkurētspēja ir skatīta ciešā saistībā ar iestāšanos ES un tālāko integrācijas procesu.
Darba mērķis ir izpētīt Latvijas ekonomisko konkurētspēju un izvērtēt to salīdzinājumā ar citām jaunajām dalībvalstīm un ES vidējiem rādītājiem. Sniegt ekonomiskās politikas rekomendācijas un priekšlikumus valsts konkurētspējas veicināšanai.
Lai sasniegtu darba mērķi veikti sekojoši uzdevumi:
dots konkurētspējas jēdziena skaidrojums visos tā strukturālajos līmeņos (preces konkurētspēja, firmas konkurētspēja, nozares konkurētspēja un valsts konkurētspēja),
sniegts Latvijas konkurētspējas raksturojums, apskatot IKP, ārējās tirdzniecības un citu rādītāju dinamiku laika periodā no 1995.-2003.gadam;
apskatītas būtiskākās problēmas Latvijas konkurētspējas veicināšanā;
izvērtēta ES konkurētspējas politika un iestāšanās ES ietekme uz Latvijas konkurētspēju.
Lai izpētītu Latvijas konkurētspējas līmeni un sniegtu tās raksturojumu, autors iedalījis darbu trīs nodaļās.
Pirmajā nodaļā sniegts konkurētspējas jēdziena skaidrojums, apskatot ekonomikas literatūrā publicētās definīcijas, kā arī sīkāk apskatīts M.Portera nacionālā romba modelis un to veidojošie elementi. Apskatītas valsts sociālekonomiskās attīstības pakāpes un valdības loma konkurētspējas veicināšanā.
Otrajā nodaļā raksturota Latvijas konkurētspēja, apskatot tādus makroekonomiskos rādītājus kā: IKP pieaugums, IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju, ārējās tirdzniecības struktūra, produktivitāte, nodarbinātība un bezdarbs, maksājumu bilance un ārvalstu investīcijas. Galveno konkurētspēju ietekmējošo rādītāju salīdzinājums ar ES valstīm un ES jaunajām valstīm. Apskatītas arī būtiskākās problēmas Latvijas konkurētspējas paaugstināšanā.
Trešajā nodaļā apskatīta ES konkurētspējas veicināšanas politika, Lisabonas stratēģijas mērķi un principi. Latvijas vieta un nostāja Lisabonas mērķu sasniegšanā. Izvērtēti Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas apkopotās ekonomiskās politikas nostādnes, kā arī būtiskākās izmaiņas pēc iestāšanās ES.
Darbā izmantota analītiskā pētījuma metode. Darbā izmantoti: Latvijas Universitātes publicētie zinātniskie darbi, Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes un Eurostat dati, Latvijas Bankas dati, Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas publicētie materiāli, Pasaules Ekonomikas foruma publikācijas, Pasaules Bankas pētījumi un dati, mācību grāmatas un Internetā publicētie materiāli.
Galvenā uzmanība vērsta uz valsts konkurētspējas raksturojumu, izaugsmes dinamiku, apskatot būtiskākos makroekonomiskos rādītājus, kas tiek izmantoti valstu konkurētspējas novērtēšanā. Analītiskajā daļā skatīts laika periods (1995-2003), kas precīzi raksturo Latvijas ekonomiskās integrācijas posmu ES.
Konkurētspēja – sarežģīta ekonomiska kategorija, kas var tikt apskatīta vairākos līmeņos:
preces konkurētspēja;
firmas konkurētspēja;
nozares konkurētspēja;
valsts konkurētspēja.
Starp šiem konkurētspējas līmeņiem pastāv cieša iekšējā un ārējā sakarība. Valsts un nozares konkurētspēja gala rezultātā ir atkarīga no konkrētas firmas spējas radīt konkurētspējīgu preci.1
Ar preces konkurētspēju tiek domāts faktoru kopums, kas raksturo preces cenu, kvalitāti un patērētāja attieksmi pret šo preci. Šie faktori nosaka preces konkurētspēju gan iekšējā, gan ārējā tirgū. Preces konkurētspēja nosakāma tikai salīdzinājumā ar analogām precēm un ir ciešā saistībā ar ražošanas izmaksām un darba produktivitāti.2
Mūsdienās pasaulē biežāk runā par ārpuscenu faktoriem, kas nosaka konkurētspēju. Kā būtiskākos var minēt inovācijas un zinātnes īpatsvaru preces radīšanā. Vairums valstu cenšas nodrošināt savu preču konkurētspēju, izmantojot inovācijas un augstākās tehnoloģijas, kas savukārt iespējams tikai attīstot zinātņu ietilpīgās nozares.
Firmas konkurētspēja veidojas no veselas virknes konkurētspējīgo priekšrocību (competitive advantage) attiecībā pret citu firmu-konkurentu iekšējā vai ārējā tirgū. Kā svarīgas konkurētspējīgās priekšrocības var minēt: ražošanas rentabilitāte, inovāciju īpatsvars, produktivitātes līmenis, stratēģiskās plānošanas efektivitāte, uzņēmuma vadība, spēja adaptēties un citas. Jo vairāk firmai ir šo konkurētspējīgo priekšrocību, jo lielākas ir tās iespējas veiksmīgi konkurēt starptautiskajā tirgū, it īpaši attiecīgajā tirgus segmentā.
Par nozares konkurētspēju var runāt jau ar to brīdi, kad attīstoties starptautiskajai darba dalīšanai, valstis sāka specializēties konkrētu preču ražošanā, atkarībā no to konkurētspējas katrā konkrētā nozarē. Piemēram, ASV konkurētspējīgākās nozares ir aviācijas un kosmiskās nozares, unikāla mašīnbūve, superdatoru ražošana un programmnodrošinājums. Japānas rūpniecībā ar vislielāko konkurētspēju pasaules tirgū darbojas elektronikas un elektrotehnikas, automobīļu rūpniecība, kuģubūves nozares. Jaunās Āzijas industriālās valstis (Koreja, Taivana, Honkonga, Singapūra, Malaizija) radījušas konkurētspējīgas nozares plaša patēriņa preču ražošanā (apģērbi, apavi, sadzīves elektronika), kā arī zinātņu ietilpīgas nozares (elektroniskās komponentes, datori, skaitļošanas tehnika), kas arvien vairāk konkurē ar analoģisku Japānas un Eiropas valstu produkciju.
Savukārt, kā jauno industriālo valstu lielākais konkurents pasaules tirgos sevi piesaka Ķīna, kuras spēcīgākais trumpis ir tieši cenu konkurences priekšrocība.
Faktoru kopums, kas apvieno sevī preces konkurētspēju, firmas konkurētspēju, nozares konkurētspēju un raksturo valsts stāvokli pasaules tirgū, ir valsts konkurētspējas rādītājs.
Ekonomistu viedokļi par konkurētspējas jēdzienu ir ļoti atšķirīgi. Daži ekonomisti, piemēram, P.R.Krugman, ignorē kā klasisko salīdzinošo priekšrocību teoriju, tā potenciālos ieguvumus no starptautiskās tirdzniecības, uzskatot tos par īslaicīgiem un apšaubāmiem. Viņaprāt, konkurētspēja var arī būt bīstams jēdziens, ja priekšstats par to, ka valstis konkurē pasaules tirgū, tiek balstīts uz starpfirmu konkurences analogu. P.R.Krugman uzsver, ka tādā veidā saasinās tirdzniecības konflikti un veidojas protekcionistiska tirdzniecība.3
Citviet tiek runāts par teritoriālo konkurenci. Teritoriālā konkurence attiecināma uz faktoru darbību, kas tiek veikta, lai paaugstinātu dzīves līmeni to teritorijās – tādās kā reģioni, pilsētas vai valstis. Pēc dažu speciālistu domām šāda definīcija atbilst plaši izplatītam viedoklim par teritoriālo konkurētspēju. Teritoriālā konkurētspēja sevī ietver reģionālās un starptautiskās konkurētspējas elementus. 4 ES Konkurētspējas politikas padome sniedz šādu definīciju: „…spēja ražot preces un pakalpojumus, atbilstošus starptautisko tirgu kritērijiem…kur tajā pašā laikā pilsoņi iemanto augošu un ilgstošu labklājības līmeni”.…
