Budžeta veidošanas prakse sāka veidoties tikai 19. gs. Eiropā, bet pirms tam valstīm ilgāku laiku nebija budžeta. „Budžets” ir angļu izcelsmes vārds, kas nozīmē „maiss”. Tātad var teikt, ka budžets ir „maiss” ar valsts ieņēmumiem, kuru vajag sadalīt starp visiem nepieciešamiem izdevumiem. Bet, pirms sākt pētīt budžeta izdevumu struktūru ir jānoskaidro finanšu un budžeta kā tāda būtību.
Tātad, finanses ir sabiedriskas, ekonomiskas attiecības, kuru darbības rezultātā naudas līdzekļi uz neatmaksājamības principiem tiek sadalīti no viena īpašnieka vai pārvaldītāja cita īpašnieka vai pārvaldītāja rīcībā, veidojot speciāli izplānotus naudas fondus to tālākai mērķtiecīgai izlietošanai. Šajā gadījumā, speciāli izplānotais naudas fonds ir valsts budžets, bet „īpašnieks” ir valsts, bet precīzāk valsts vadība, kura sadala valsts ienākumus.
Savukārt, valsts, mājsaimniecību un uzņēmumu naudas līdzekļu fondu veidošanas, sadales un izmantošanas formu un metožu sistēma veido finanšu sistēmu. Visu finanšu sistēmas posmu darbībai ir viens mērķis – finanšu resursu mobilizācija to turpmākai sadalei un pārdalei. Līdz ar to tiek nodrošināta saikne starp valdības plānotajām funkcijām un tām nepieciešamajiem finanšu resursiem.
Finanšu resursi ir valsts, saimniecisko subjektu un iedzīvotāju rīcībā esošie naudas līdzekļi, kas rodas iekšzemes kopprodukta sadales un pārdales procesā.
Finanšu resursus veido trīs galvenie avoti:
1)valsts budžetā akumulētie līdzekļi;
2)ārpusbudžeta līdzekļi;
3)uzņēmumos izmantotie resursi.
Tātad resursus izmanto, lai finansētu budžetā un ārpusbudžeta fondos plānotos izdevumus, kā arī uzņēmumu izdevumus, ko paredzēts segt gan no pašu, gan aizņemtajiem līdzekļiem.
Finanšu resursu apjoms konkrētos finanšu attīstības periodos, tā pārmaiņas ir tieši atkarīgas no nacionālā ienākuma pārmaiņām noteiktā valsts ekonomiskajā un finanšu situācijā1.
Valsts finanšu sistēma ietver četrus posmus:
valsts budžets,
vietējās finanses,
speciālie ārpusbudžeta fondi,
valsts korporāciju finanses.
Par galveno finanšu sistēmas posmu jāuzskata valsts budžets, jo tas ir galvenais valsts naudas līdzekļu centralizētais fonds. Ārkārtējos apstākļos – ekonomisko krīžu, karu, dabas katastrofu un citu periodos – valdība balstās uz valsts budžeta līdzekļiem un sedz radušos neparedzētos valsts izdevumus.
Valsts budžets ir galvenais nacionālā ienākuma sadales mehānisms. Ar šā finanšu sistēmas posma starpniecību pārdala līdz 40% no valsts nacionālā ienākuma.No valsts budžeta sedz galvenos izdevumus aizsardzības mērķiem, valsts administratīvā aparāta uzturēšanai, sociāliem izdevumiem, ekonomikas regulēšanai, subsīdijām un kredītiem citām valstīm2.
Budžets atspoguļo valsts izvēli: ko tā darīs un ko nedarīs. Ieņēmumu un izdevumu saraksts atspoguļo kompromisu starp to, ko valdībai vajadzētu darīt, un to, ko tā reāli darīs. Budžetā ir redzams, vai valdība nodrošinās tās preces un pakalpojumus, kurus var nodrošināt privātais sektors: ūdens apgāde, transports, elektroapgāde u.c., kā arī vai iedzīvotājiem ir garantēta veselības aprūpe, neņemot vērā viņu maksātspēju.
Budžets demonstrē valdības prioritātes: policijas uzturēšana vai plūdu kontrole; aizsardzība vai izglītība u.tml.
Budžets ir valdības izvēle starp atsevišķiem indivīdiem un iedzīvotāju grupām, kur katram ir savas vēlmes un vajadzības. Budžets nosaka, kurš ko saņems.
Budžets informē sabiedrību par to, kā valdība tērē naudu un vai tā ievēro sabiedrības prasības.
No tā izriet, ka valsts budžets ir noteicošais instruments, ar kura palīdzību tiek veikta valsts resursu mobilizācija un izlietošana, un sniedz politiskai varai reālu iespēju iedarboties uz ekonomiku, finansētās strukturālās izmaiņas, stimulēt prioritāro valsts ekonomikas nozaru attīstību, nodrošināt sociālās politikas īstenošanu.…
