Nav iespējams sniegt atbildes uz visiem darbā izvirzītajiem jautājumiem pirms netiek noskaidrots cēlonis, kur un kāpēc laulības līgums pirmo reizi tiek minēts vēsturē.
Pievērsīsimies tam, kādus mērķus gribējuši sasniegt dažādu valstu likumdevēji, ieviešot savās nacionālajās tiesību sistēmās laulības līguma institūtu. Ikvienam juridiskam jēdzienam un normā ietvertajam tiesiskajam regulējumam ir savi pirmsākumi, sava vēsture.
Jāiebilst izplatītajam viedoklim, ka laulības līgumu pirmsākumi ir meklējami Eiropas tiesību sistēmās vai ASV likumdošanā, šis process aizsākās krietni agrākajās civilizācijās. Jau Senajā Grieķijā un Romā vīrietis un sieviete, pirms izveidoja ģimeni, noformēja vienošanos, kur aprakstīja savas turpmākās mantiskās attiecības, pie reizes pieskaroties arī mantošanas jautājumiem un laulības laikā iegūtās mantas liktenim. Tas neskaitījās nekas apkaunojošs vai nepareizs, un šāda tipa vienošanās bija līdz pat viduslaikiem. Kristietības laikmetā laulības līgumus neslēdza, bet tiesisko regulējumu, kas skāra laulības dzīvi, noteica baznīca.3
Laulības līguma institūta atjaunošana sākās tikai XVIII gs. sākumā – XIX gs. beigām Francijā, Anglijā, Vācijā, Austrijā laulības līgums iegūst juridisko spēku laikā, kad baznīcas laulības vietu ieņem tā sauktā laicīgā laulība.4
Anglijā līdz pat 1882.gadam viss laulāto īpašums saskaņā ar common law piederēja vīram. Sievietei laulībā praktiski bija liegtas civiltiesiskās tiesībspējas. Nedrīkstēja būt īpašuma tiesības, jo viņai nebija juridiskās iespējas rīkoties ar īpašumu pēc sava ieskata.
___________________
3Анотольский Н.В Семейное право. Москва: Юрист 1996 – ст. 35 – 41
4turpat – 46 .lpp
Laulāto mantas kopums, kā tāds, neeksistēja. Jau XVII gadu simtenī ar kapitālisma attīstību Anglijā, common law normas nonāca pretrunā ar nodrošināto sabiedrības slāņu vajadzībām.5 Sievas interesēs radinieki pieprasīja, lai tiktu nodibināts sievas atsevišķs īpašums.
Tāpēc „līdztiesības tiesas” („equity”) sāka atzīt par spēkā esošiem laulības līgumiem, pēc kuriem, daļa sievas īpašuma vairs nebija vīra kontrolē. Visi noteikumi, ko izstrādāja „līdztiesības tiesas” attiecās tikai uz to mantas kopību, kas neietilpa ģimenes īpašumā, bet savā būtībā bija kapitāls. Tādēļ Anglijā līdz pat XIX gadsimta beigām faktiski eksistēja divu laulāto mantisko attiecību režīmi: „common law” – vairumam iedzīvotāju, un „equity” - nodrošināto sabiedrības slāņu pārstāvjiem.6
1882. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma likumu par laulāto sieviešu īpašumu. Šis akts paredzēja, ka sievietei stājoties laulībā, viss īpašums, kas viņai esošajā brīdī pieder, tāpat arī tas, ko iegūst vēlāk, tiek pakļauts tādam tiesiskajam režīmam, kādam pakļaujas īpašums laulības līgumā par visas mantas šķirtību.
Sievietei, kas sastāv laulībā, tika nodrošinātas tiesības iesaistīties tiesiskajos darījumos par savu mantu, rīkoties ar to dzīves laikā un arī nāves gadījumam. „Laulība pirkšanas formā pārstāj eksistēt, tā kā ne tikai uz sievieti, bet arī uz vīrieti tika noteikta cena, pie tam nevis pēc personiskām īpašībām, bet gan pēc viņu mantas”.
Tātad, laulības līgumu rašanās sākotnējais cēlonis ir saskatāms nodrošinātu sabiedrības slāņu vajadzībā norobežot savu kapitālu no ārpusējās ietekmes.
…
