Laulības šķiršanas tiesisko regulējumu nosaka tāda tiesību nozare kā Ģimenes tiesības, kas regulē ģimenes tiesisko attiecību izveidošanos un izbeigšanos, kā arī ģimenes locekļu personiskās un mantiskās attiecības. Ģimene ir sabiedrības pamats – mazā sociālā cilvēku grupa, kurus vieno laulības vai asinsradniecības attiecības, kopīga saimniecība, sadzīve, savstarpēja izpalīdzība un morāla atbildība. Ģimenes sociālā nozīme izpaužas sabiedrības turpināšanā, t.i., iedzīvotāju fiziskā un garīgā atražošanā. Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.1
Laulība ir jaunas ģimenes rašanās pamats, kuru tiesiski regulē Civillikums. Par nožēlu jāatzīmē, ka pie mums Latvijas Republikā, kā arī citās Eiropas valstīs un visā pasaulē, galvenokārt gan tajās valstīs, kuras pārstāv tā saucamo Rietumu kultūru, arvien vairāk sāk veidoties tādas „ģimenes” attiecības, kuras pie mums visai nepamatoti mēdz dēvēt par civillaulību (civiltiesību interpretācijā par civillaulību sauc laulību, kas noslēgta valsts civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestādē2). Tomēr darba mērķis nav saistīts ar šo attiecību izpēti un iespējamajām problēmām, kas izriet no šādu attiecību izbeigšanas jeb šķiršanas un tās sekām, bet gan ar oficiāli valsts dzimtsarakstu nodaļās vai baznīcā Civillikumā noteikto konfesiju garīdznieku noslēgto (Civillikuma 51.pants) laulību šķiršanas tiesisko regulējumu.
Stabilai laulībai ir pozitīva ietekme uz sabiedrību, bet lielais šķirto laulību skaits negatīvi ietekmē arī pārējo sabiedrību. Tādējādi laulības šķiršanas rezultātā ieinteresētās puses nav tikai laulātie, bet gan visa sabiedrība kopumā.
Civillikumā noteiktajai laulības šķiršanas kārtībai, rēķinoties ar samierināšanas funkciju, ir mērķis ne tikai noformēt laulības šķiršanu, bet arī saglabāt ģimeni, ja tas neaizskar pilsoņu tiesību un pienākumu izpildi. Tomēr sabiedrības interesēs tiesai tādos gadījumos, kad vairs nav iespējama laulības saglabāšana, ir jāpalīdz personai izšķirt laulību.
Atjaunotais Civillikums noteica laulības šķiršanas pamatus, kurus konstatējot, laulība varēja būt šķirta: laulību var šķirt pēc viena vai abu laulāto pieteikuma; laulātais var prasīt laulības šķiršanu likumā noteiktajos gadījumos (otrā laulātā prombūtne ilgāk par 1 gadu; nedzīvo kopā 3 gadus; gara - vai lipīgā slimība; nozieguma izdarīšana u.t.t.). Atjaunotajā Civillikumā laulības šķiršanas pamatā tika ielikts laulības sairuma princips (atšķirībā no 1937.gada CL redakcijas, kura paredzēja laulāto vainojuma principu).3
Saskaņā ar 31.10.2002. pieņemtiem grozījumiem Latvijas Republikas Civilprocesa likumā un 12.12.2002. pieņemtiem grozījumiem Latvijas Republikas Civillikumā, ar 2003.gada 1.janvārī ir notikušas būtiskas izmaiņas un papildinājumi materiālajās un procesuālajās tiesību normās, kas regulē pušu tiesiskās attiecības Civillikuma daļā ģimenes tiesībās. Ar pēdējiem grozījumiem šajā daļā ir mainīti laulības šķiršanas priekšnoteikumi, papildinot Civillikumu un Civilprocesa likumu), nosakot, ka visi strīdi ir jāizšķir līdz laulības šķiršanai vai par tiem, līdz laulības šķiršanai, tiesā jāceļ atsevišķas prasības.4
No minētā var secināt, ka laulības tiesisko attiecību izbeigšanas aspekti un problēmas ir ļoti aktuāli. Ņemot vēra arī to, ka laulības šķiršana vienmēr saistīta ar psiholoģiskām problēmām ģimenē, šis tiesisko attiecību veids prasa papildus pētījumus.
Diplomdarba mērķis ir noskaidrot ģimenes tiesību likuma normu grozījumu dinamiku, to ietekmi uz sabiedrības attieksmi pret ģimenes vērtībām kā tādām, izpētīt likuma nepilnības, izvirzot tēzes šo trūkumu novēršanai.
Diplomdarba uzdevumi ir:
izpētīt laulības šķiršanas tiesisko regulējumu mūsdienu sabiedrībā;
izpētīt laulības šķiršanas tiesību normu aspektus vēsturiskā skatījumā un veikt to salīdzināšanu ar mūsdienu likumdošanu;
analizēt laulības šķiršanas tiesiskā regulējuma ietekmi uz laulības šķiršanas statistikas rādītājiem un esošās situācijas ietekmi uz Latvijas likumdošanu;
izanalizēt laulības tiesisko attiecību izbeigšanas institūtu – kārtību, veidus, īpatnības;
izpētīt, kā likumdošana nosaka laulības šķiršanas tiesvedību, aplūkojot konkrētas laulības šķiršanas lietas;
veikt dažādu ar laulības šķiršanu strīdu analīzi, t.sk. laulībā vai ārlaulībā dzimuša bērna izcelšanas noteikšanu, uzturlīdzekļu piedziņu, laulāto kopmantas sadali un aizgādības tiesību noteikšanu;
izpētīt un raksturot pēdējos grozījumus Civillikumā un Civilprocesa likumā, veikt atšķirību analīzi.
Darbs ir vērsts uz tā praktisko pielietojumu lietišķajā jurisprudencē, tiesību strīdu izšķiršanā, kas rodas ģimenes tiesībās. Literatūras avotu un tiesu prakses apkopojumu pētījumu rezultātā darbs tika sadalīts četrās daļās, kurās tiks iztirzāti tādi jautājumi kā laulības šķiršanas vēsturiskie aspekti, laulības izbeigšanās ar otra laulātā nāvi, laulības neesamība un atzīšana par spēkā neesošu, šķiršanas procesuālās īpatnības un laulības izbeigšanas tiesiskās sekas.
Darba struktūra šādā sakārtojumā izvēlēta tādēļ, ka pēdējie grozījumi Civillikumā un Civilprocesa likumā ieviesuši būtiskas izmaiņas šī jautājuma noregulēšanā.
Lai realizētu studiju darba mērķi, darbā tiek izmantota Civillikuma ģimenes tiesību daļa, dažādu autoru publikācijas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, nepublicētie materiāli, tiesu prakses apkopojumi un dažādu autoru zinātniskie pētījumi ģimenes tiesībās, kuri izdoti pirmskara Latvijā un pēdējie publicētie darbi. Darbā iztirzāta arī tiesu kļūda laulības šķiršanas lietā – ilustrēta ar konkrētu piemēru, kas analizēts diplomdarba 3.nodaļā „Laulības šķiršanas civilprocesuālā kārtība un īpatnības” 2.apakšnodaļā „Tiesu prakse”.…
