Mūzikas klausīšanās bērnu emocionālajā attīstībā vecākajā pirmsskolas vecumā

Cilvēka personības struktūrā emociju un jūtu sfērai ir nozīmīga loma. Mūzika ir viens no tiem mākslas veidiem, kas visdaudzveidīgāk attēlo mūsu emocionālo pasauli. Mūzika ir arī tā, kura šīs emocijas modelē, rada dažādas noskaņas un izjūtas.
Bērnos jau ģenētiski veidojas prasība pēc mūzikas - jau kopš dzimšanas bērns parāda emocionālu atsaucību mūzikai. Ja bērnam patīk kāds muzikāls izpildījums, tad viņš priecīgi kustina kājiņas, rociņas un smaida, vēlāk pat lallina līdzi. Bet ja nepatīk, tad bērns var sākt nemierīgi grozīties vai raudāt. Kad bērns pieaug, tad jau var pateikt pieaugušajam kā viņš jūtas. Vai attiecīgs skaņdarbs ir rosinājis patīkamas vai nepatīkamas sajūtas, dažreiz pat bērns var sabīties no pārāk skaļas un dinamiskas melodijas.
Mūzika iedarbojas vispirms uz cilvēka jūtu sfēru. Katrs iespaids izraisa emocionālu atbalsi, kā, piemēram, prieku, skumjas, mīlestību, maigumu, niknumu, izbrīnu un ļoti daudz citu jūtu, kuru nianses ir tik smalkas, ka vārdos ir grūti izsakāmas.
Izglītības iestādēs, bieži vien, mūzikas nodarbībās vairāk uzmanība tiek veltīta dziedāšanai, bet ļoti svarīgi ir pievērst uzmanību citām nodarbību formām, kā, piemēram, mūzikas klausīšanās nodarbībām. Ar mūzikas klausīšanās palīdzību bērnam var parādīt dažāda rakstura, tembrāli bagātus skaņdarbus, pakāpeniski paplašinot to bezgalīgo, skaisto pasauli, kuru sauc par mūziku, vienlaicīgi attīstīt, bagātināt viņa emocionālo sfēru. Pētot pedagoģiski psiholoģisko literatūru secinu, ka mūzika ir dabisks bērna vispusīgas attīstības virzītājs. Ir noskaidrots, ka visi izziņas procesi noris sekmīgāk, ja tos pavada noteikts emocionāls pārdzīvojums. Sevišķi spilgti tas atklājas atmiņas procesā. Informāciju, ko pavada emocionāla attieksme, labāk iegaumējam, ilgāk saglabājam un vieglāk atceramies. …