Ar apzīmējumu ‘Patents’ intelektuālā īpašuma tiesību sfērā saprot atsevišķu rūpnieciskā īpašuma objektu (izgudrojumu un dizainparaugu) aizsardzības formu. Pēc savas būtības patenttiesības (objektīvajā nozīmē) ir tiesību nozare (tiesisko normu kopums), kas regulē tiesiskās attiecības, kuras saistītas ar izgudrojumu un lietderīgo modeļu, kuriem piešķirta aizsardzība, izmantošanu. Atsevišķās valstīs patenttiesību normas attiecina arī uz dizainparaugiem, kurus parasti uzskata par patstāvīgas tiesību nozares objektu. Subjektīvajā nozīmē – patenttiesības ir tiesības uz patentu un uz tām pamatotās izņēmuma tiesības uz izgudrojumu vai lietderīgo modeli. Patenttiesības kā viens no intelektuālā īpašuma tiesību veidiem balstās uz vairākiem principiem, kuru mērķis ir sabalansēt privātās intereses un sabiedrības intereses, izņēmuma tiesības un brīvu konkurenci.
Patenttiesības kā viens no rūpnieciskā īpašuma tiesību veidiem ieņem aizvien svarīgāku lomu mūsdienu pasaules ekonomikā, un kļūst par iekārojamu intereses objektu dažādu šo tiesību piekritēju, atbalstītāju, noliedzēju un skeptiķu prātojumos un taisnības meklējumos. Uzskatu dažādība ir pastāvējusi jau no pasaules sākuma, tādēļ daži uzskata, ka ir būtiski jāliberalizē patenttiesību koncepcija, citi, ka šīs tiesības ir jānostiprina, par labu patentu īpašniekiem, lai pret tām sāktu attiekties ar respektu. Mūsdienu īpašuma tiesību teorija galvenokārt tiek veidota un attiecināta uz ķermeniskām lietām - fiziskiem objektiem. Patenttiesības attiecas uz bezķermeniskām lietām - abstraktas vai netaustāmas lietas pēc to būtības nav līdzīgas taustāmām, fiziskas dabas lietām. Šī iemesla dēļ patenttiesības un šo tiesību būtība ir pakļautas atsevišķiem filozofiskiem pētījumiem un to analīzei. Turklāt jāpiemin, ka par īpašuma teoriju ir sarakstītas daudzas grāmatas un publicēti dažādi raksti, kas apstiprina, ka īpašums ir un paliek viens no sociālo zinātņu diskusijas un filozofiskās analīzes pamatobjektiem. Tomēr, lai arī literatūra par īpašumu un īpašuma tiesībām ir diezgan plaša, relatīvi maz tiek runāts tieši par patenttiesībām kā vienu no intelektuālā īpašuma tiesību veidiem. Varētu uzskatīt, ka šāda situācija ir izveidojusies tāpēc, ka jebkura vispārīga īpašuma teorija būtībā ietver visas iespējamās īpašuma formas, tai skaitā arī tiesības uz izgudrojuma patentiem, lietderības modeļiem, integrālo shēmu topogrāfijām un augu šķirnēm. Jau gadsimtiem ilgi tiek diskutēts un teoretizēts par īpašuma tiesību būtību un tā formām, meklējot atbildi uz jautājumu, kas tad ir īpašuma tiesības un kādu vietu tās ieņem vispārējo tiesību jomā. Teoriju analīzei jeb pieejai, kas gadsimtiem ilgi ir nodarbinājusi dažādu tiesību filozofijas skolu pārstāvju prātus, ir sava vēsture. Būtiskākie un ievērojamākie atzinumi par privātīpašumu, tai skaitā par tiesībām uz izgudrojumiem, ir meklējami sākotnēji jau dabisko tiesību skolas vēsturē un attīstības gaitā. Intelektuālā īpašuma filozofijas priekšvēsture meklējama sākot no 18. gs. beigām, kad tika likti mūsdienu patenttiesību un autortiesību pamati, un tika uzsākta dažādu intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesisko teoriju un sistēmu veidošana.
Mūsdienu pasaules patenttiesību filozofija un teorija kopumā ir balstīta galvenokārt uz dabisko tiesību skolas un utilitārisma teorijas piekritēju uzskatiem. Dažādas valstis ir izvēlējušās vienas vai otras teorijas pamatprincipus, kas tad arī ir iedibināti šo valstu patenttiesību likumdošanā un prevalē valsts un sabiedrības nostājā pret patenttiesību sistēmu. Šajā kontekstā formulējams arī ir darba mērķis: atklāt kādas tiesību filozofijas skolas un tiesību filozofu domu virzieni dominē mūsdienu patenttiesību sistēmas pamatā, parādot to dažādo (pozitīvo un negatīvo) raksturu attiecībā pret patentīpašnieku, sabiedrību, patenttiesības sistēmas lietderību un samērīguma ievērošanu. Ņemot vērā tiesību filozofu atzinumus, darbā tiks arī pētīts patenttiesību pamatteorijas virzieni, kas iezīmējas starptautiskajā un arī Latvijas patenttiesību sistēmā. Darba mērķa sasniegšanai izvirzīti sekojošie uzdevumi: (1) pirmajā darba iztirzājuma daļā sniegt ievirzi par mūsdienu patenttiesību teorijas pamatnostādnēm un principiem, (2) darba otrajā daļā aplūkot izgudrojumu un to īpašnieku tiesību attīstības vēsturiskos posmus, (3) analizēt un rast atzinumus tiesību filozofu darbos norādītajām vai ieskicētajam par īpašuma tiesībām uz nemateriālajiem objektiem un, it īpaši, tos atzinumus, kas skar ar cilvēka prātu radīto izgudrojumu īpašuma vērtību (darba teorētiskais pamats); (4) dotās atziņas un analīze, kas tika apskatīta 3. daļā, kalpos par pamatu dažādu tiesību teorijas virzienu atklāsmei mūsdienu patenttiesību sistēmas attīstībai. Tiks izsvērta dažādo principu loma, šo principu tendences patenttiesību sistēmas turpmākai attīstībai (darba analītiskā daļa). Sakarā ar intelektuālā īpašuma objektu plašo klāstu un to savstarpējo saistību, pētījums ir limitēts tikai ar patenttiesību (tiesības uz izgudrojumiem, jaunrades objektiem) analīzi un ar autortiesību uz izgudrojumiem filozofisko atziņu iztirzājumu un salīdzinājumu.
Termins "rūpnieciskais īpašums" (franču val. - la propriete industielle, angļu val. - industrial property, vācu val. - gewerbliches Eigentum, industrielles Eigentum) oficiāli iegājis starptautiskajā juridiskajā teorijā un praksē XIX. gs. beigās, kad 1883. gadā Parīzē tika noslēgta pirmā starptautiskā konvencija intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā - Rūpnieciskā īpašuma aizsardzības Parīzes konvencija.1 Būtībā rūpnieciskais īpašums ir viens no intelektuālā īpašuma veidiem. Ar terminu rūpnieciskais īpašums jāsaprot tā visplašākā nozīmē un jāattiecina ne vien uz rūpniecību un komercdarbību, bet arī uz lauksaimniecisko ražošanu un ieguves rūpniecību un uz visiem radītiem vai dabas izcelsmes produktiem. Rūpnieciskā īpašuma tiesību kopu veido mantiskās tiesības. Turklāt rūpnieciskā īpašuma aizsardzību parasti saista ar tādu obligātu priekšnosacījumu kā reģistrāciju. Rūpnieciskā īpašuma tiesību institūts, kā arī intelektuālā īpašuma tiesību institūts pieder pie civiltiesībām (privātajām tiesībām). Rūpnieciskā īpašuma galvenā funkcija - tādu mantisku un nemantisku attiecību regulēšana, kuras rodas rūpnieciskā īpašuma aizsardzības objektu radīšanas un izmantošanas procesā. Rūpnieciskā īpašuma tiesības robežojas ar daudzām citām tiesību nozarēm un institūtiem. Tiesisko attiecību, kā arī tiesiskās aizsardzības objekti rūpnieciskā īpašuma aizsardzības jomā ir tikai nemateriālie labumi, kā arī personas darbības, kuras balstītas uz subjektīvajām tiesībām un juridiskajiem pienākumiem un kurām ir mantiska vērtība. Tiesisko attiecību saturs rūpnieciskā īpašuma aizsardzības jomā ir subjektīvās tiesības un juridiskie pienākumi, ko paredz attiecīgās likumu normas. Subjektīvajās rūpnieciskā īpašuma tiesībās ietilpst galvenokārt dažādas mantiskās tiesības, no kurām svarīgākās ir izņēmuma tiesības.
…
