Patērētāju uzvedības sociālekonomiskie faktori: reģionālais aspekts

NOBEIGUMS
Galvenie secinājumi, atzinumi un konstatējumi
Promocijas darbā ar ekonomisko uzvedību apzīmēts pazīmju un rādītāju kopums, kas raksturo patērētāju darbības, ieskaitot to patērētāju priekšrocības, pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem, patēriņa struktūru, ienākumu izmantošanas veidus.
Promocijas darbā ar ekonomisko uzvedību jāsaprot patērētāju uzvedības stāvoklis un dinamika no faktoru (ekonomisko – neekonomisko, ārējo – iekšējo, ilgtermiņa – īstermiņa) kompleksa viedokļa.
1. Pētot reģionālo aspektu, tiek izcelts Latvijas reģionu patērētāju uzvedības īpatnību analīzes ekonomiskais kritērijs, kas atklāj vienu vai otru patērētāju uzvedības dominējošo tipu valsts reģionos. Patērētāju uzvedības tipi ekonomiski tiek klasificēti atkarībā no iztikas minimuma („minimālais patēriņa grozs”).
Patērētāji, kuru ienākumi ir vienādi vai mazāki par iztikas minimumu, pieder pie patērētāju uzvedības tradicionālā tipa. Patērētāji, kuru ienākumi 2 – 3 reizes pārsniedz iztikas minimumu (kā alternatīvs kritērijs tiek pieņemta vidējā darba alga), ir patērētāju uzvedības aktīvais tips. Patērētāji, kuru ienākumi ir vairāk par iztikas minimumu un 2 – 3 reizes nepārsniedz iztikas minimumu, atbilst patērētāju uzvedības tolerantajam tipam.
Pamatojoties uz pētījuma datiem, var konstatēt, ka Latvijas reģioni atšķiras pēc uzvedības tipiem. Dominē šādi patērētāju uzvedības tipi:
• Rīgas un Pierīgas reģionā – aktīvais;
• Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē – tolerantais;
• Latgalē – tradicionālais.
Aktīvā patērētāja uzvedības tipa pārsvars iekšējā pieprasījumā sekmē valsts un reģionu ekonomisko attīstību. Pārējie divi tipi mazākā mērā sekmē ekonomisko attīstību. Svarīgs patēriņa palielināšanas nosacījums ir valsts sadarbība tradicionālā tipa patērētāju uzvedības aktivizēšanā, paaugstinot Latvijas iedzīvotāju labklājību. Īpaša uzmanība jāpievērš mazāk attīstītu reģionu (tādu kā Latgale) patēriņam.
2. Kopumā analizējot sociālekonomiskus faktorus promocijas darbā, hipotēze apstiprinājās tajā ziņā, ka sociālekonomiskie faktori ietekmē patērētāju uzvedību.
Atkarībā no laika atsevišķa sociālekonomiskā faktora ietekme uz patērētāju uzvedību pastiprinās vai vājinās. Tiek novērotas sociālekonomisko faktoru ietekmes dažādas prioritātes noteiktos laika posmos noteiktos reģionos. Būtiska loma atsevišķu sociālekonomisko faktoru ietekmes regulēšanā pieder valstij.
Sociālekonomiskie faktori: darba alga, cenas (tajā skaitā pārtikas produktiem), bezdarbs ietekmē patērētāju uzvedību. Ienākumi, kā patērētāju uzvedības faktors, ir ievērojams kritērijs mājsaimniecību finanšu stāvokļa novērtēšanā.
Nodokļa likmju (ienākuma nodoklis un PVN) celšana izraisa patēriņa samazināšanos, apgrozījuma kritumu, patērētāju pesimisma pieaugumu.
Patērētāju uzvedības iekšējais faktors: privātais patēriņš būtiski ietekmēja Latvijas mājsaimniecību patērētāju konfidenci. Tāpat pastāv pamatnodarbošanās, nodarbinātības sektora, reģiona, apdzīvotās vietas, vecuma, vidējā ienākuma ietekme uz patērētāju konfidenci.
3. Patēriņa procesa ārējo un iekšējo faktoru kopums, kas izpaužas kā patērētāju uzvedības ekonomisko (patērētāja resursi un to izmantošanas iespējas) un neekonomisko (sociālo, kulturālo, tiesisko, teritoriālo) faktoru kopums, ietekmē (ar virzošu vai ierobežojošu raksturu) dažādas patēriņa procesa stadijas, izmainot patērētāju uzvedību.
4. Valsts unificē patērētāju uzvedības analīzi ar minimālām ekonomiskām pārmaiņām (ienākumi un cena). Pēc autora domām, atkrīt jautājumi, kas saistīti ar patērētāju prioritātēm, ekonomiskajām gaidām, kā arī tādi, kas skar patērētāja izvēli, laiku un informāciju. Tāpēc patērētāju uzvedības faktoru izpēte izraisa nepieciešamību aplūkot mūsdienīgus patērētāju uzvedības ekonomiskos modeļus, kur tiek ņemti vērā arī citi mainīgie, izņemot ienākumus un cenu.
5. No 2009.gadā tika novērota Latvijas iedzīvotāju ienākumu samazināšanās tendence. Latvijas mājsaimniecību patēriņā var nodalīt divus etapus: patēriņa palielināšanās periodu 2000. – 2006.gadā un vēlāk – patēriņa samazināšanos. Pieaugošo ienākumu apstākļos Latvijas iedzīvotāji centās patērēt, vairāk nekā nopelnīja. Pieaugot inflācijai, pieaug arī patēriņš. Samazinoties ienākumiem, mājsaimniecības cenšas saglabāt ierasto patēriņa līmeni un iztērē uzkrājumus. Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu dinamikā no 2007. gada līdz 2009.gada sākumam tika novērota uzkrājumu palielināšanās. No 2009. gada sākuma līdz 2010.gada beigām uzkrājumi samazinājās. Straujas ienākumu palielināšanās periodā (par 20 – 40% ik gadu) kopš 2004.gada līdz pat 2008.gadam mājsaimniecības patērēja, vairāk nekā nopelnīja, t.i., centās aizņemties naudu, nevis uzkrāt. To izsauca augstā inflācija un ažiotāža, kas tika saistīta ar mājsaimniecību investēšanu nekustamajā īpašumā. No 2008.gada līdz 2010.gadam mājsaimniecību patēriņa izdevumi samazinājās.
6. Noguldījumu atlikumu pieaugums tika novērots no 2000.gada līdz 2008.gada augustam (2007.gada oktobrī tika novērota īslaicīga noguldījumu atlikumu samazināšanās). Tad līdz 2009.gada novembrim notika noguldījumu atlikumu samazināšanās. Pēc tam tika novērots pakāpenisks noguldījumu atlikumu pieaugums.
…