Secinājumi:
Pedagoga personības pamatmodelis savu būtību nav mainījis vairākus gadu desmitus pat simtus. Ir mainījušās tikai sabiedrības vajadzības, prasības pēc dažādām novitātēm pedagoga darbībā un darba metodēs, pieejās un radošajās aktivitātēs. Pedagogs ir izcils tikai tad, ja viņš ir šī amata meistars vēsturiskajā izpratnē un kompetents mūsdienu skatījumā.
Nobeigums
Veicot pedagoģisko pētījumu, tika analizēta pedagoģiskā, psiholoģiskā un kultūrvēsturiskā literatūra. Tēmu par „Pedagoga personība Latvijā no 18. gadsimta līdz mūsdienām” ir pētījuši tādi autori kā J.A.Students, K.Dēķens, J.Cimze, A.Dauge, V.Zelmenis, I.Ķestere.
Analizējot dažādā laika autora aktuālākās pedagoģiskās atziņas par pedagoga personību, tika noskaidrots, ka tās ir aktuālas arī mūsdienās, saglabājot savu nozīmīgumu un nemainīgumu.
Sabiedrības domas par pedagoga personības nozīmīgumu nav krasi mainījušās, ir tikai notikusi laikmetam raksturīga, dažādo sociālo un ekonomisko apstākļu ietekmē izveidojusies korekcija, saglabājot savu vēsturisko pirmsākumu.
Mūsdienu pedagogu aktuālākās pedagoģiskās idejas par pedagoga personību, balstās uz vēsturiskiem pamatojumiem, atklājot un risinot būtiskus jautājumus par skolotāju un viņa personību.
Empīriskajā daļā tika veikts pētījums par atšķirībām pedagogu personības īpašībās mūsdienās un 18., 19., 20. gadsimtā.
Pedagogiem un skolēniem tika piedāvātas darba lapas ar aptaujām, kuru mērķis bija noskaidrot, kādas mūsdienu pedagogu vērtības ir palikušas nemainīgas dažādo laikmetu ietekmē.
Darba problēmjautājums, kuram ar aptaujas palīdzību tika meklēta atbilde ir „vai mainoties sabiedrības vajadzībām, mainās pedagoga personība?”
Pedagogiem un skolēniem tika piedāvātas trīs aptaujas, kas atklāja:
1. Pedagoga īpašības mūsdienu gadsimta vērtībās.
2. Padomju laika raksturīgākās iezīmes.
3. Vēsturisko atziņu aktualitāte mūsdienās.
Praktiskajā pētījumā noskaidrojās, ka
Pedagogam ir nepieciešamas tādas rakstura īpašības kā uzticēšanās un cieņa, pedagoģiskā kompetence, darba mīlestība, un tieksme pilnveidoties jeb spēja pieņemt novitātes, tad pedagoģiskā procesā audzinošā un izglītojošā mērķtiecīgi organizētā darbība tiks veiksmīgāk un pozitīvāk īstenota. Un pedagoga personība un pozīcija saglabās autoritāti ne tikai skolēnu, bet arī visas sabiedrības attieksmē.
Padomju laikā raksturīgākās iezīmes šodienas pedagoģiskajā darbībā mūsdienu pedagogiem šķiet maz atbalstāmas un gandrīz nepieņemamas.
Pedagoga personības pamatmodelis savu būtību nav mainījis vairākus gadu desmitus pat simtus.
Secinājumi
1. Pedagoga personības tēls dažādos gadsimtos ir nemainīgs, mainās tikai vides – sociālā un ekonomiskā ietekme uz pedagoga darbību.
2. Pedagoga personību veidojošās īpašības, kuras saglabājušas savu aktualitāti dažādajos gadsimtos, ir savstarpējā uzticēšanās un cieņa, zinošs un kompetents pedagogs (pedagogu vērtējumā). Skolēni visaugstāk vērtē tādas pedagoga īpašības kā savstarpējo uzticēšanos un cieņu, spēju pieņemt novitātes.
3. Pedagoga vērtīborietācija ir mainīga, to nosaka politiskā situācija, ideoloģija, ekonomiskais stāvoklis valstī.
4. Pedagoga personības veidošanos nosaka sabiedriskās vajadzības. Ir mainījušās tikai sabiedrības vajadzības, prasības pēc dažādām novitātēm pedagoga darbībā un darba metodēs, pieejās un radošajās aktivitātēs. Pedagogs ir izcils tikai tad, ja viņš ir šī amata meistars vēsturiskajā izpratnē un kompetents mūsdienu skatījumā.
5. Pedagoga nozīme mūsdienu sabiedrībā ir būtiska, taču nav pietiekami novērtēta.
Darba mērķis ir realizēts, uzdevumi izpildīti un uz izvirzīto problēmjautājumu tika rastas atbildes.
…
