Pētījuma lauks – indivīdi, kas dzimuši un dzīvojuši pilsētā, bet dažādu iemeslu
dēļ nomainījuši pilsētvidi uz lauku vidi (Ciblas novads, Felicianova). Tiek nodalīta
pilsētvide un lauku vide. Savukārt, izmantojot Bergera un Lukmana teoriju par
subjektīvo realitāti, šis sadalījums tiek ielikts socializācijas rāmjos.
Hipotētiski dzīve pilsētas vidē tiek pieņemta kā primārā (respondenti dzimuši
pilsētā) un sekundārā socializācija, bet pārcelšanās uz laukiem tiek uzlūkota kā
sekundārā socializācija, kā adaptācija jaunā vidē.
Gan primārā un sekundārā socializācija veido indivīda identitāti. Šī identitāte
nav nodalāma no piederības atzīšanas kādai sociālai vienībai. Henrijs Tešvels uzsver
emocionālo un novērtējošo nozīmi indivīdam par tā piederību noteiktai sociālajai
grupai, tādēļ svarīgi saprast arī to, ar kādām sociālajām grupām vai personām sevi
identificē indivīds. Un kādai sociālai videi pieder šīs grupas vai personas.
Tātad, šī darba mērķis ir izpētīt dzīves vietas maiņas sasaisti ar identitāti.
Pētāmie jautājumi:
1. Kā tik krasa dzīves vietas nomaiņa un socializācija jaunā dzīves vidē
ietekmē pārmaiņas cilvēka identitātē?
2. Kā notiek šī socializācija?
3. Kāda loma identitātes veidošanā ir socializācijas aģentiem kā
pilsētvidē, tā lauku vidē?
4. Vai var un cik lielā mērā var runāt par jaunas identitātes veidošanos?
Kādas pazīmes par to liecina?
Darba uzdevumi:
1. Noteikt identitātes un socializācijas saistību.
2. Biogrāfisko interviju analīzes rezultātā noskaidrot:
1) Lokācijas (dzīves) vietas maiņas iemeslu. Kādēļ izvēle „kritusi” uz
konkrēto reģionu (Ludzas rajons), kādēļ tieši uz lauku vidi;
2) Noskaidrot socializācijas aģentus lauku vidē un pilsētvidē (tai skaitā,
„nozīmīgos citus”);
3) Adaptācijas procesa norisi jaunā vidē;
4) Internalizācijas procesa gaitu;
5) Identifikācijas problēmas, kas rodas nomainot sociālo vidi;
6) Jaunās identitātes pazīmes, elementus (kas var izpausties, piemēram.,
valodā).
1. Teorētiskā daļa
1.1. Identitātes jēdziens
Identitātes jēdzienu lieto plaši - dažādos kontekstos un dažādās interpretācijās.
Entonijs Smits kā piemēru min sengrieķu dramaturga Sofokla traģēdiju „Valdnieks
Oidips” 1 , kur sižeta līniju caurvij mokošs jautājums par identitāti. Ar šī piemēra
palīdzību Smits parāda, ka cilvēka patību veido dažādas identitātes formas un
funkcionālās lomas, kas principā ir grūti nodalāmas. Oidipa stāsts atklāj, kādā veidā
katra no identitātēm sakņojas cilvēka šķiriskajā piederībā, kuru savukārt var atcelt vai
likvidēt 2 .…
