Jaunas iespējas Latvijas juristiem pavēra un vienlaikus jaunus uzdevumus uzlika Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā un aizvien plašāka līdzdalība globālajos tirdznieciskajos un citos sadarbības procesos. Daudzi mantisko un nemantisko labumu apgrozības jautājumi, papildinot Civillikumu, tiek regulēti citos likumos, kā arī Eiropas Savienības regulās.
Maģistra darba temats ir „Pirkuma līgums - nekustamā īpašuma iegūšanas veids”. Šis temats ir aktuāls un svarīgs, jo praktiski katru dienu gan fiziskās, gan juridiskās personas slēdz pirkuma līgumus, iegādājoties visdažādākās lietas, sākot ar pārtikas produktiem un beidzot ar nekustāmiem īpašumiem. Nenovērtējot pirkuma juridiskos riskus, līgumslēdzējpusēm var rasties sarežģījumi, it īpaši tas attiecās uz nekustama īpašumu iegādi. Pirkuma līgums ir vajadzīgs pušu gribas labākai un konkrētākai izteiksmei. Pirkuma līguma noslēgšana ir nepieciešama visos gadījumos, kad pastāv būtisks risks rasties strīdīgai situācijai. Mūsdienu saistību tiesību normatīvo aktu bāze ļauj paļauties uz likumiem slēdzot pirkuma tiesisko darījumu, bet pirkuma līgumu izmantošana dod labākus rezultātus attiecībā uz līguma pušu tiesisko attiecību regulēšanu.
Pirkuma līgumu pamatā regulē Latvijas Republikas 1937.gada Civillikums. Civillikumā ir lietots termins "pirkums", kas, kā raksta profesors K.Torgāns, un kam arī piekrīt darba autors, ir ērts tāpēc, ka ir īsāks par ne mazāk plaši lietoto terminu "pirkums-pārdevums". Pirkums vienam līguma dalībniekam vienlaicīgi ir pārdevums otram. Pirkuma līgumu bez Civillikuma regulē tādi likumi kā likums „Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojuma sniedzēja atbildību”, „Patērētāju tiesības aizsardzības likums”, vairāki likumi regulē pārdošanu izsolē, zemes pirkumu un jautājumus kas attiecas uz pirmpirkuma tiesību realizāciju, bez tam Latvijas Republikai ir saistoši vairāki starptautiskie līgumu, kas reglamentē pirkšanas-pārdošanas noteikumus starptautiskos darījumos. Tāpēc, pētot jautājumus, kas saistīti ar pirkuma līguma noslēgšanu, nepietiek tikai ar Civillikuma normu pārzināšanu.
Maģistra darba pētījuma objekts ir tādas tiesiskas attiecības, kas saistītas ar pirkuma līguma noslēgšanu un tā tiesisko regulējumu.
Darba mērķis ir izmantojot normatīvajos aktos un speciālajā literatūrā sniegto informāciju un teorētisko bāzi, izpētīt pirkuma līguma noslēgšanas tiesisko regulējumu un noskaidrot problēmas, kas rodas pirkuma līguma noslēgšanas procesā.
Darba uzdevumi:
izanalizēt Latvijas Republikas normatīvo aktu bāzi, kas regulē un ir saistīta ar nekustamā īpašuma pirkuma līgumu;
iepazīties ar citu autoru izteiktajiem viedokļiem, darbiem, atziņām, kas skar pirkuma līumu, nekustamo īpašumu, saistību pastiprināšanu;
izpētīt tiesu praksi;
izdarīt secinājumus, izteikt priekšlikumus un iespējamos risinājumus, kas novērstu trūkumus pie nekustamā īpašuma pirkuma noslēgšanas.
Lai sasniegtu darbā izvirzīto mērķi, tiks izmantotas gramatiskās, vēsturiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas metodes, kā arī dažādas izziņas metodes: analītiskā– speciālās literatūras, likumu un normatīvo aktu izpēte un analīze, salīdzinošā, kritiski – metodoloģiskā un vispārināšanas metodes.
1.Nekustamā īpašuma jēdziens un veidi
Lai varētu sākt teorētisku un praktisku analīzi nekustamā īpašuma pirkuma līgumam, sākumā jānoskaidro, kas ir nekustamā īpašuma jēdziens.
Lietu tiesībās ir noteikts, ka lietas ir ķermeniskas vai bez ķermeniskas. Saskaņā ar Civillikuma 842.pantu1, ķermeniskas lietas ir vai nu kustamas, vai nekustamas, raugoties pēc tam, vai tās var vai nevar pārvietot, ārēji nebojājot, no vienas vietas uz otru. Nekustamas ir ķermeniskas lietas, kuras nevar pārvietot no vienas vietas uz otru tās ārēji nebojājot.
Īpašums (property, effects, possesion) – pilnīgas varas tiesības pār lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.2 Īpašumu raksturojošas pazīmes ir:
Pilnīgas varas tiesības pār lietu – kas nozīmē, ka īpašuma tiesības ir vismazāk aprobežotās un visplašākās lietu tiesības, kuras neizslēdz ierobežojumus gan kādas personas labā gan sabiedrības interesēs;
Tiesības valdīt – tā ir likumiskā vara pār lietu, kura pēc būtības ir faktiska iespēja izlietot lietu pēc sava ieskata ilgstoši vai atkārtoti;
Tiesības lietot – tā ir iespēja izmantot visas lietas derīgās īpašības (gūt ienākumus un augļus), lai apmierinātu īpašnieka visdažādākās vajadzības;…
