Pirmsskolas vecuma bērnu deprivācija un tās ietekme uz bērna trauksmainību

Bērnība, tas ir periods, kad tiek liktas personības fundamentālās īpašības, kuras nodrošina psiholoģisko noturību, tikumisko orientāciju, dzīves spēju un mērķtiecību. Šīs personības garīgās īpašības neattīstās spontāni, bet gan veidojas izteiktas vecāku mīlestības apstākļos, kad ģimene bērnā rada vajadzību būt uzticīgam, līdz pārdzīvojuma spēju un spēju priecāties par citiem cilvēkiem, būt atbildīgam par sevi un citiem, tieksmi iemācīties pašam.
Personības veidošana – sarežģīts un ilgstošs process, kurš psihisko attīstību raksturo kopumā. Tā noris apkārtējo tiešā iedarbībā, pirmām kārtām, pieaugošo kuri audzina bērnu.
Tāpēc tik svarīgi ir skart tēmas, kuras skar bērnus-bāreņus, internātskolas un bērnu namus. Kā zināms, bērni - tā ir cilvēces nākotne un par viņu emocionālo veselību jāuztraucas ne mazāk kā par fizisko.
Apskatot šo tēmu, es vēlreiz vēlētos izcelt, cik svarīgi ir audzināt bērnu ģimenē un salīdzināt bērnu-bāreņu un ģimenē audzināmu bērnu trauksmainību.
Ārpus ģimenes bērna attīstība noris pa īpašu ceļu, un bērnā veidojas specifiskas rakstura, uzvedības, personības iezīmes, par kurām bieži nevar pateikt, vai tās labas vai sliktas, tās vienkārši ir savādākas.
Šajā darbā veiktie pētījumi, balstīti uz bērnu namu un bērnudārzu, parāda un pierāda atšķirības bērnu-bāreņu un ģimenē augošu bērnu baiļu un emocionālā nemiera struktūrā. Testēšanā piedalījās 75 bērni vecumā no 3 līdz 7 gadiem. Kā metodika tika izmantota nemiera diagnostika, R.Temmla, V. Amena un M.Dorkas projektīvais tests “Izvēlies vajadzīgo seju”, metode – novērojums.…