Sāpīgi apzināties, ka mūsdienu 21.gs. sākuma sabiedrībā ir bērni, kuriem liegta iespēja dzīvot savu vecāku ģimenē, līdz ar to arvien vairāk valstī tiek atvērti jauni bērnu nami.
Slēgtās valsts audzināšanas iestādēs bērnam ir nodrošināti daļēji labvēlīgi materiāli apstākļi. Veicinot viņu fizisko, intelektuālo un runas attīstību, uzsvars galvenokārt tiek likts uz konkrētu zināšanu, prasmju un iemaņu apgūšanu, nepievēršoties bērnu emocionālās attīstības mērķtiecīgai sekmēšanai. Uz bērniem tie virzīta mērķtiecīga iedarbošanās, kas kavē viņu patiesu izprašanu. Nav apmierinātas bērnu vajadzības pēc emocionālas, empātiskas saskarsmes. Bērniem bērnu namos nav iespēju veidot drošu pieķeršanos. Deformējas bērnu socializācijas process, bērni tiek pakļauti deprivēšanas un atsvešināšanas procesam. Bērnu pārdzīvojumos atklājas negatīvu emociju pieredzes dominante, bērnu pašizjūta iegūst attīstību kavējošu ievirzi. Iegūtie priekšstati par sevi un citiem neveicina bērnu pozitīvu personības attīstību.
Strādājot bērnu namā, esmu nonākusi pie atziņas, ka pastāv pretruna starp reālo stāvokli bērnu namos un psiholoģijas zinātnes pieņemtām normām par pašizjūtas ietekmi bērnu personības turpmākajā attīstībā.
Izstrādājot bakalaura darbu, es analizēju literatūru par cilvēku jūtām (P.Dāle, D.Lieģeniece, V.Muhina u.c.). Savos pētījumos lielāku uzmanību esmu pievērsusi pirmsskolas vecuma bērnu pašizjūtas attīstības pētīšanai, balstoties uz V.Reņģes. I.Plotnieka. D.Tennes, J.Langmeijera. Ē.Ēriksona u.c. autoru atziņām.
Pētījuma objekts – emocionālās sfēras attīstība.
Pētījuma priekšmets – pirmsskolas vecuma bērnu pašizjūtas veidošanās bērnu namā.
Pētījuma mērķis – izpētīt pirmsskolas vecuma bērnu pašizjūtas attīstību, tās sekmējošos un kavējošos nosacījumus bērnu namā.
Pētījuma hipotēze – pirmsskolas vecuma bērnu pozitīva pašizjūta bērnu namā attīstās sekmīgi, ja tiek apmierinātas bērnu vajadzības:
Pēc emocionālās, empātiskas saskarsmes;
Pēc emocionālas sasaistes un drošas pieķeršanās;
Pētījuma uzdevumi –
Analizēt literatūru psiholoģijā, pedagoģijā par emocijām, jūtām, par pirmsskolas vecuma bērnu pašizjūtu un tās veidošanos bērna personības attīstības procesā.
Izpētīt bērnu pašizjūtu īpatnības, tās cēloņus un izpausmes;
Izzināt pedagoģiskos un psiholoģiskos nosacījumus bērnu pozitīvas pašizjūtas sekmēšanai bērnunamā
Pētījuma metodes
1.Teorētiskās pētīšanas metodes: Literatūras analīze par pirmsskolas vecuma bērnu emocionālo vajadzību sfēru, cilvēku emocijām un jūtām, pašizjūtu, pieķeršanos, separāciju.
2.Empīriskās (balstoties uz pieredzi) pētīšanas metodes:
pedagoģiskie novērojumi;
anketēšana;
testēšana (zīmējumi)
Pētījuma metodes papildina viena otru un precizē iegūtos rezultātus, ievērojot bērnunamā pārdzīvojuma pieredzi.
Pētījuma bāze – A bērnunams – patversme, 15 bērni
Pētījums tika veikts – no 1999.gada, augusta līdz 2000.gada maijam.
1.PERSONĪBAS PAŠIZJŪTA
I.Plotnieks raksta, ka “Pašizjūtas jēdziens psiholoģijā vēl joprojām nav īsti iesakņojies. Praksē šis fenomens ir pašraksturojuma daļa. Cilvēki nemēdz teikt: “Man ir psiholoģiska komforta vai diskomforta izjūta”. Drīzāk izsakās ar apgalvojumiem: “Es patlaban jūtos labi”, “Man ir labs noskaņojums” vai “Šodien mana pašsajūta ir pasliktinājusies”. Visos šajos apgalvojumos, nenoliedzami, ieskanas pašvērtējums, taču katrā ir sava nianse. Liktos, ka visu to var apvienot vienā jēdzienā “pašsajūta”. Taču jēdzienam “sajūta” psiholoģijā ir norobežots saturs. Ar to mēs apzīmējam psihisko izziņas procesu, kas nodrošina īstenības priekšmetu un parādību atsevišķu īpašību atspoguļojumu, šiem priekšmetiem un parādībām tieši iedarbojoties uz sajūtu orgāniem. Tātad, tas ir jutekliskais izziņas process, kas balstās uz noteiktu orgānu un analizatoru darbību. Sajūtu ciešā sakarība ar intelektuālo, emocionālo un gribas sfēru nav noliedzama, taču sajūta tomēr ir jutekliskās izziņas process, kas ne vienmēr izraisa pārdzīvojumu. Turpretī pašizjūta vienmēr tiek vērtēta kā noteikts psiholoģiskā komforta vai diskomforta stāvoklis (10;9).…
