Politiskā režīma dinamika Krievijā V.Putina un D.Medvedeva prezidentūru laikā

Ievads
Krievijas virzība uz demokrātiju un likuma varas nostiprināšanu ir bijusi lēna un tajā pašā laikā apšaubāma. Lai arī Krievijā ir sastopami gandrīz visi demokrātijai raksturīgie institūti, tomēr demokrātijas kvalitāte jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, kopš komunisma režīma sabrukuma, ir bijusi svārstīga. Šobrīd, Krievija vismaz ārēji cenšas parādīt, ka ir kļuvusi demokrātiskāka, tiek radīta ilūzija, ka, salīdzinoši ar V.Putinu, D.Medvedeva prezidentūras laikā valstī ir attīstījušies demokrātiskie institūti.
Krievija ir viena no ietekmīgākām valstīm pasaulē, tās lēmumi iespaido daudzas valstis. Savā pastāvēšanas laikā Krievija nemainīja valdību demokrātiskā veidā, izņemot divas reizes – Rurečevu dinastijas beigās un 1917.gada revolūcijas laikā, kad Krievija palika bez stabilas, tradicionālas autoritārās varas. Šie abi periodi Krievijā asociējas ar šausmām, vardarbību un pilsoņu karu. 1991.gadā pēc Padomju Savienības sabrukšanas Krievija nonāca trešo reizi šādā situācijā. Krievijas tauta nostājas izvēles priekšā balsojot par prezidentu vai tā opozīciju, kas līdztekus bija izvēle starp varu un haosu, tas lika Krievijas iedzīvotājiem balsot par mazākuma varu, lai izvairītos no vēstures pieredzes. Demokrātijas jēdziens Krievijas sabiedrībā ir izkropļots un drīzāk asociējas ar haosu un trūkumu, kāds valdīja deviņdesmitajos gados.
Mūsdienu pasaulē, līdz ar reliģisko uzskatu un politisko pārliecību dažādību, pastāv arī atšķirīgas politiskās sistēmas jeb valdīšanas formas. Tradicionāli izdala trīs politiskos režīmus, totalitāru, autoritāru un demokrātiju, bet ņemot vērā, ka pasaulē viss mainās, mainās arī izpratne par šiem režīmiem, tādēļ ir radies jauns jēdziens, kā hibrīdrežīms, kas nav ne viens no iepriekš minētajiem, bet tajā pat laikā tam ir raksturīgas gan autoritārisma, gan demokrātijas pazīmes. Neatkarīgi no tā, kāda iekārta pastāv valstī, no demokrātijas viedokļa ir svarīgi, lai pienākumi starp dažādu varu pārstāvjiem būtu sadalīti precīzi. Pēc demokrātijas politisko sistēmu klasifikācijas, Krieviju var pieskaitīt pie daļējas prezidentālas iekārtas, kad vara tiek dalīta starp prezidentu un parlamentu. Lai arī 1993.gadā pieņemtā konstitūcija ir saglabājusies, tomēr Putina režīms ir mainījis galvenos varas dalījuma principus. Valsts prezidents, līdz ar V.Putina stāšanos amatā 2000.gadā, ir kļuvis vēl dominējošāks pār izpildvaru, likumdevēju un tiesu varu. D.Medvedeva amatu jau pirmsākumā aizēnoja iepriekšējais prezidents, kas apzīmēja jaunievēlētā prezidenta apzīmējumu „Putina ieliktenis”, jo atšķirībā no citu prezidentālu valsts iezīmēm, kurās iepriekšējais prezidents paiet malā, dodot iespējas jaunajam prezidentam, tad šajā gadījumā Krievijā vēl savas prezidentūras laikā Putins nodrošināja, ka varēs turpināt savu politisko darbību jau premjera amatā. Arī Krievijas sabiedrībā valda uzskata, ka Medvedevs ir nonācis pie varas pateicoties Putinam, aptauju dati liecina, ka šādam apgalvojumam piekrīt 80% iedzīvotāju.
Darba teorētiskajā daļā autore apskatīs demokrātijas un hibrīdrežīmu galvenās pazīmes un ievirzes. „Demokrātijas pazīmes ir daudz pētītas un analizētas, bet būtu grūti identificēt vienādas demokrātijas, tomēr būtībā jebkuras demokrātijas sekmīgas funkcionēšanas pamatā ir konkrēti priekšnoteikumi, tādi kā politiskā kultūra, sabiedrības sociālā struktūra, iekšējie faktori kā ekonomika, politika, ideoloģijas un citi”1 Ņemot vērā, ka Krievija starptautiski tiek atzīta par hibrīdrežīmu, autorei šķiet būtiski aplūkot šādu režīmu raksturīgākās pazīmes un to virzību tuvāk, vai tālāk no demokrātijas. Pēdējos gados lēnām pieaug skepticisma līmenis par to, vai demokrātija ir labākā pārvaldīšanas forma. Šī tendence ir raksturīga tādām neliberālām demokrātijām kā Ķīna, Krievija, Irāna.2 Tāpat arī pēdējā laikā demokratizācijas pieaugums ir veicinājis interesi par tādu specifisku tēmu kā hibrīdrežīmu rašanās. Analītiķi Krieviju dēvē par sarežģītu hibrīda sistēmu, kurā vērojami gan demokrātijas, gan autoritāra režīma formas. Krievijā pastāv ļoti augsta politiskā kontrole, tanī pat laikā ir relatīvi zema faktiskā vardarbība vai spaidi. Demokrātijas uzturēšanas elementus nodrošina šķietami leģitīmas vēlēšanas, kā arī iedzīvotāju atgriezeniskā saite attiecībā pret pastāvošo politiku.3
Savukārt darba empīriskajā daļā darba autore pētīs politiskos procesus Krievijā. Balstoties uz teorijā izvirzītajām demokrātijas pazīmēm, tiks izvirzīti atbilstoši rādītāji, kuri tiks apskatīti par laika posmu no 2000.gada līdz 2010.gada Martam ieskaitot. V.Putins prezidenta amatā bija divus termiņus, no 2000. līdz 2008. gadam, šis ir liels laika posms, lai spētu veikt adekvātu analīzi par to, kādiem paņēmieniem valsts galva ir mainījusi politisko režīmu pēc B.Jeļcina prezidentūras, kas tiecās uz demokrātiska režīma nostiprināšanu. Pastāv arī versija, ka V.Putins varēja arī nenonākt prezidenta amatā, jo B.Jeļcina politiskā simpātija un sekotājs bija Boriss Ņemcovs, kurš savā grāmatā „Dumpinieka grēksūdze” atklāj Krievijas politikas aizkulises, ļaujot lasītājām izprast V.Putina nonākšanu prezidenta amatā. Salīdzinoši D. Medvedeva prezidentūras laiks iezīmē tikai 2008. gada līdz 2010.gada Martu un nav iespējams veikt pilnīgu tās analīzi, bet ir iespējams veikt salīdzinājumus gan ārvalstu medijos, gan iedzīvotāju viedokli par to, kurš režīms ir demokrātiskāks. Publiski viņš uzsver, ka ir demokrātiskāks savos uzskatos un darbos par savu priekšgājēju, veidojot Krievijas ārpolitiku atvērtāku un ieviešot liberālismu ekonomikā. Tiks analizēti politiskie procesi un tādi rādītāji kā vārda brīvība, mēdiju cenzūra, godīgas vēlēšanas, izolētas interešu grupas, NVO darbības ierobežošana, lēmumu pieņemšanas process Kremlī un parlamentā, kādi ir iedzīvotāju uzticības rādītāji šīm institūcijām, kā arī indivīdu pamattiesības.
…