Mūsdienu sarežģītajos sociālekonomiskajos apstākļos, kad arvien lielāku lomu katra indivīda personības izaugsmes un pilnveidošanās procesos ieņem sociālā vide un darba kolektīvs, ir ļoti būtiski un svarīgi , lai cilvēks justos apmierināts ar piederību pie attiecīgās grupas , lai tajā valdītu pozitīva , aktīvu darbību rosinoša gaisotne ,atklātas , draudzīgas , koleģiālas attiecības starp grupas dalībniekiem. Ikviens cilvēks efektīvi strādāt un darboties var tikai tad , ja jūtas apmierināts un gandarīts par savu ieguldījumu grupas kopīgo mērķu sasniegšanā, ja tiek adekvāti novērtēts no citu cilvēku puses, ja viņš var darboties apstākļos , kas neizraisa stresu un nepatiku pret grupu un grupas mērķiem. Optimisms, darba prieks, uzticēšanās, savstarpējās saskarsmes prieks, “pleca izjūta”, drošības sajūta, pārliecinātība, možums un citi dalībnieku emocionālie stāvokļi rodas indivīda darbības procesā, kad tas jūt tuvošanos mērķim. Turpretim stagnācija, visāda veida neveiksmes rada pretējas jūtas – pesimismu , satraukumu, garlaicību, zemu darbinieku pašvērtējumu. Šo dažādo emocionālo un psiholoģisko noskaņojumu kopums veido grupas psiholoģisko klimatu. Tomēr grupas klimats nav tikai emocionālais noskaņojums vien – tas ir dažādu parādību komplekss ( cilvēku savstarpējās attiecības darba procesā, darba apstākļi, darbinieku personīgās īpašības, darba stimulēšana, utt.).
Tāpēc arī es sava diplomdarba izstrādei saņēmu konkrētu pasūtījumu no organizācijas X vadītāja par psiholoģiskā klimata izpēti šīs organizācijas Y grupā.
Organizācijas vadība nav īsti apmierināta ar Y grupas darba rezultātiem , dažādām kļūdām un saspringtajām savstarpējām attiecībām. Y grupa šajā ražošanas uzņēmumā veic vienu no svarīgākajām tā darbības funkcijām , - darbs ar klientiem un sadarbība ar pārējām uzņēmuma struktūrvienībām. Šī grupa ( kā raksturoja vadītājs) ir “ uzņēmuma sirds”. Tāpēc ļoti svarīgi , lai tajā būtu pozitīvs psiholoģiskais klimats.
Savā darbā izmantoju daudzas empīriskās metodes, jo ,sākotnējā vadības hipotēze , ka grupā Y psiholoģiskais klimats nav pozitīvs , neapstiprinājās, tāpēc soli pa solītim , izmantojot dažādus testus , pētīju kā psiholoģisko klimatu ietekmē dažādi kritēriji, lai rastu atbildi uz doto pasūtījumu.
Diplomdarba pētījuma priekšmets: psiholoģiskais klimats Y grupā.
Pētījuma objekts: 8 organizācijas X grupas Y darbinieces .(25-43 g.v.)
Pētījuma mērķis: Teorētiski un praktiski analizēt psiholoģisko klimatu grupā.
Diplomdarba uzdevumi:
1.Analizēt un apkopot dažādu autoru teorētiskās atziņas par psiholoģisko klimatu , to ietekmējošos faktorus;
2.Noteikt grupas psiholoģisko klimatu;
3.Izpētīt un izvēlēties metodikas , ar kuru palīdzību noteikt psiholoģisko klimatu , to ietekmējošos faktorus;
4.Ar izvēlēto metodiku palīdzību izpētīt 8 respondentes;
5.Apkopot , analizēt un interpretēt iegūtos rezultātus;
6.Izstrādāt secinājumus un ieteikumus psiholoģiskā klimata uzlabošanai.
Pētījumā izvirzītie problēmjautājumi:
1.Kāds ir organizācijas X grupas Y psiholoģiskais klimats?
2.Kādi ir pozitīva psiholoģiskā klimata rādītāji?
3.Kādi faktori ietekmē grupas psiholoģisko klimatu?
Pētījumā izmantotās metodes:
Teorētiskās:
zinātniskās literatūras analīze;
Empīriskās :
Kolektīva psiholoģiskā klimata novērtēšanas “Ekspresmetodika”;
Tests kolektīva psiholoģiskā klimata izpētei;
Tests darba kolektīva novērtēšanai ”Pulsars”;
Tests vadības stila noteikšanai.
Tests “Kā noteikt savu lomu komandā?”
Sociometriskā metode;
Tests temperamenta tipa noteikšanai ;
Tests stresa cēloņu noteikšanai( ārējo un iekšējo);
Tests - Personības novērtējums pēc Šarpa un Hārpera;
Novērošana.
Tā kā mana diplomdarba darba tēma ir saistīta ar grupas psiholoģiskā klimata izpēti mazajā grupā , svarīgi noskaidrot un definēt mazās grupas jēdzienu , tās struktūru, grupā darbojošos indivīdu savstarpējo attiecību ietekmējošos dinamikas procesus .Socioloģijā un mazo grupu psiholoģijā tieši mazā grupa pastāv kā šo zinātņu izpētes objekts, kas ir samērā labi izprasts.[ 8 ,257]
Sociāļo psihologu starpā nav vienotas mazās grupas definīcijas , tomēr .lai kādu teorētisko orientāciju zinātnieki pārstāvētu, visi ir vienisprātis , ka grupa ir sociālpsiholoģisks organisms, funkcionējošs veselums. Atšķirības mazo grupu satura, grupu dinamikas, un grupu fenomenu izpratnē ir eiropeiski amerikāniskās un Krievijas darbības psiholoģijas starpā.
Psiholoģijas vārdnīcā sociālā grupa definēta kā cilvēku kopums, kas atrodas savstarpējā mijiedarbībā, kam ir kopēji ( vai līdzīgi) mērķi un izturēšanās normas un kas pilda noteiktas sociālas lomas.[9 ,50]
Vienu no vispārīgākām grupas definīcijām sniedz Š.Brēma .Sociālā grupa ir indivīdu kopums , uz kuru var attiecināt vismaz vienu no šiem raksturojumiem: 1) indivīdi noteiktā laika periodā atrodas mijiedarbībā; 2)viņiem ir piederība kādai sociālajai kategorijai;3) viņiem ir kopējs liktenis , identitāte vai mērķi.
Mazās grupas analīzē var izdalīt četras galvenās teorētiskās pieejas :
1.Socioloģisko , kuras pamatlicējs ir E.Meijo , kas aplūko mazo grupu kā sociālu vienību, kura nosaka savu locekļu statusus, lomas, un sociālās uzvedības standartus grupā , integrējot cilvēku individuālās pūles, aktivitātes, veidojot kolektīvas uzvedības normas.
2.Mikrosocioloģisko, kuras pamatlicējs ir Dž.Moreno, kas galveno uzmanību pievērš mazās grupas locekļu starppersonisko attiecību sociālpsiholoģiskajiem aspektiem, simpātijām un antipātijām, komunikāciju tīklam , kuri apvieno cilvēkus mazajā grupā.
3.Grupas dinamikas pieeja , kuras pamatlicējs K.Levins (Lewin) apskata mazo grupu kā funkcionējošu un attīstošos sociālu organismu un analizē tos dinamiskos , sociālpsiholoģiskos procesus, kuri pavada un nodrošina grupas attīstību. ( saliedēšanos, normu un vērtību veidošanos, līderības un vadības fenomenu u.c.)
4.Psihoanalītiskā pieeja , kuras pamatlicējs Ē .Fromms izceļ grupas lomu savu locekļu emocionālajā atbalstīšanā un psiholoģiskajā aizsargāšanā , kā arī analizē indivīda ieguldījumu grupas attīstībā.
Savā darbā es pētīju grupas dinamiku - sociālpsiholoģiskos procesu un parādību kopumu, kas raksturo grupas attīstības fenomenus. Psiholoģiskās izmaiņas , kas notiek grupā ietekmē gan ārējie apstākļi , gan iekšējās grupas darbības pretrunas- integrācija un diferenciācija . [8 ,264]
Kā galvenos grupas sociālpsiholoģiskos procesus , es pētīju starppersonu attiecības , līderības fenomenu, grupas dalībnieku lomu un statusu atbilstību , indivīdu personīgo īpašību ietekmi uz grupas procesiem, kā arī visu šo faktoru ietekmi uz grupas sociāli psiholoģisko klimatu. …
