Mani Kārlis Ieviņš ieinteresēja ar savu savdabīgo personību , talanta daudzpusību . Jau Latvijas brīvvalsts laikā (1938) Līgotņu Jēkabs Kārli Ieviņu nosauc par “ (..) triju rožu bruņinieku – tas ir dzejnieku , prozaiķi un dramaturgu”.2
Bez tam Ieviņš aktīvi darbojies žurnālistikā , strādājis par skolotāju Jaunpilī , veicinājis diplomātiskos un kultūras sakarus starp Latviju un Zviedriju . Zviedrijā pazīstami viņa latviešu tautasdziesmu tulkojumi no latviešu valodas uz zviedru valodu . Ieviņš rakstījis par zviedru literatūru latviešu valodā , iepazīstinot latviešu lasītājus ar Selmu Lāgerlēvu , Verneru fon Heidenstamu , Knutu Hamsunu , Frederiku Brēmeri , Augustu Strindbergu , Jūnasu Almkvistu u.c. . 1929.gadā Zviedrijas valdība Kārlim Ieviņam piešķir savas valsts atzinības zīmi – Ziemeļzvaigznes ordeni . Kārlis Ieviņš bijis arī gleznotājs (Juris Tārs apzinājis vairāk nekā 600 rakstnieka gleznu ) un vijoļbūves meistars , viņš pats arī vijoli spēlējis .
Lasot dažādus latviešu literatūras vēstures izdevumus , rodas priekšstats , ka Ieviņu literatūrpētnieki nav īpaši atzinuši , it kā piemirsuši . Tam par iemeslu varētu būt fakts , ka Latvijas brīvvalsts laikā , pirms padomju okupācijas , literatūrā darbojas ļoti daudz talantīgu rakstnieku , iznāk liels daudzums stāstu krājumu un romānu . Lielajā rakstnieku plejādē īpašu ievērību spēj izpelnīties tikai paši talantīgākie , veiksmīgākie , savdabīgākie rakstnieki .
Plašāku pētījumu par Kārļa Ieviņa dzīvi un daiļradi publicē E. Anševics – Aistars Luda Bērziņa sastādītajā “Latviešu literatūras vēstures” 5.sējumā (1936) . Apjomīgu pētījumu par rakstnieka daiļradi publicē literatūrzinātnieks J. Čākurs žurnālā “Karogs”(1988. Nr. 3;4 ) , kā arī J. Kalniņš romāna “Putras Dauķis” priekšvārdā (1988) .
Bakalaura darba aktualitāti nosaka tas , ka Ieviņa biogrāfija un literārais devums ir maz pētīts , līdz šim pienācīgi nenovērtēts . Vēl neapgūts ir Ieviņa kā rakstnieka un gleznotāja devums Latvijas un Zviedrijas kultūras attīstībā . Nav izpētīta virzienu un žanru problemātika Kārļa Ieviņa prozas darbos . Šeit rodama viela tālākiem pētījumiem , jo rakstnieka darbos saskatāmas dažādu literatūras virzienu ietekmes (romantisma , reālisma , psiholoģiskā reālisma , teiksmainā reālisma , kritizētāja reālisma , pozitīvisma ) ; problemātiski Ieviņa darbus ievietot kādā konkrētā literatūras žanrā . Pats rakstnieks par virzienu problēmu savos daiļdarbos “Atziņās”(1924) raksta :
“Esmu stūrgalvis , kas iet arvienu pats savu ceļu un citiem , vispārībai , virzieniem piemēroties nevaru .”1
Bakalaura darba izpētes objekts ir Kārļa Ieviņa garstāsts “Guntis un Daila” , noveles “Grēcīgie svētceļnieki” , “Vecais latvietis Stokholmas šērās” , “Svētā Vendelīna kalpones nāve” , romāni “Pie teiksmotā ezera” , “Putras Dauķis” , “Sidraba birzs” , “Dvēseļu rēgi Zvaigžņu kalnā” , “Saules dārzā” , “Mājas ezermalē” .…
