Daba Kārļa Skalbes daiļradē

Jēdziens “daba literatūrā”, latviešu literatūrā radies 19.gadsimta otrā pusē. Vārds “daba” ir mantots no indoeiropiešu valodas. Pasaulē šī vārda mūsdienu nozīme sāka veidoties 18.gadsimtā, tulkojot no vācu valodas Natur. Vēl 19.gadsimta pirmajos gadu desmitos vārda “daba” jaunā nozīme izpaudās tikai grāmatu valodā. Radusies kā atbalss no sentimentālistu un romantiķu dabas kulta.
Šī darba mērķis ir iepazīties ar Kārļa Skalbes prozas un dzejas darbiem. Apskatīt un izpētīt tajos dabas klātbūtni un tās nozīmīgumu. Iepazīties ne tikai ar pašu jēdzienu “daba”, bet arī ar tās sīkākiem atspoguļojumiem un sastāvdaļām, kā piemēram: mežu, sauli, jūru utt. Daba ir romantiķu pielūgsmes objekts, tādēļ arī apskatīšu romantisma virzienu un tā iezīmēm.
Vārds “romantisms” cēlies no spāņu valodas romance, ar ko apzīmēja viduslaiku prozas žanru, kas balstījās uz leģendu, bruņniecisku mīlestību, piedzīvojumiem un dabu. Romantisms cenšas pārkāpt īstenības robežas un meklēt augstāku patiesību nekā to, ko dod pieredze. Raksturīgākās romantisma īpatnības ir dabas pielūgsme, interese par bezgalīgo, tālo, kontrasti starp īstenību un ideāliem u.c.…