Darba autors, šajā konkrētajā nodaļā un tās apakšnodaļās, pirmkārt, vēlas veikt nelielu ieskatu reklāmas būtībā, šoreiz sākumā gan vadoties vairāk ne no teorētiskā viedokļa, bet gan par vadlīniju ņemot tieši to cilvēku viedokļus un izteikumus, kuri jau ilgāku laiku darbojas vai ir darbojušies reklāmas jomā. Tāpat, arīdzan, tiks apskatīta reklāmas vēsture un pirmsākumi.
1.1. Reklāmas jēdziens un būtība.
Reklāma ir komunikācijas izpausme ar noteiktu personu vai uzņēmumu sniegto informācijas izplatīšanas maksas līdzekļu starpniecību. [5, 506]
Reklāma ir ar uzņēmējdarbību vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem. [1]
Reklāma ir informācijas līdzeklis, lai piesaistītu uzmanību, izraisītu interesi, padarītu kaut ko populāru. Reklāmai tiek izmantota prese, kino, televīzija, radio, vitrīnas, plakāti, izkārtnes, preču iesaiņojums, preču un firmu zīmes. [10, 233]
Šādas, un, noteikti, arī vēl daudzas citas, vairāk vai mazāk līdzīgas definīcijas, mūsdienās ir iespējams atrast vairākumā grāmatu, kurās tiek pētīts mārketings vai iet runa par komerczinībām un tamlīdzīgām tēmām un, ne tikai šīs, bet arī daudzas citas definīcijas un, protams, arī reklāmas teoriju autors darba turpinājumā izskatīs, taču, ko par reklāmu domā tie cilvēki, kuri ir darbojušies vai joprojām darbojas reklāmas jomā un ne vienu vien gadu? Tieši šī iemesla dēļ darba autors šeit, šajā darba posmā, taisa nelielu atkāpi no, jau iepriekš, vairākkārt pieminētās, reklāmas teorijas un cenšas noskaidrot to, ko tad tieši par reklāmu domā un saviem vārdiem var pateikt vai arī jau kādreiz ir teikuši, gan visā pasaulē pazīstami, gan arī tikai Latvijas mērogā zināmi „reklāmas cilvēki”.
Pēc autora domām, katrs no mums pazīst tās izjūtas, kas uzliesmo brīžos, kad, skatoties interesantu TV filmu vai raidījumu, pašā aizraujošākajā vietā tiek „iemests” kārtējais kaitinošu un pat banālu reklāmu bloks, nemaz nerunājot par nebeidzamajiem TV Shop piedāvājumiem, kas vismaz pusstundas garumā cenšas ieskaidrot, ka mums, lūk, noteikti esot nepieciešama panna, kurā ola nezaudēs savu formu vai brīnumainais „taurenītis”, kurš bez piepūles uzaudzēs muskuļus visās vietās, bet, savukārt, ja ieklausāmies reklāmas aģentūras „ZOOM” direktora, Ērika Stendzinieka teiktajā, tad rodas iespaids, ka reklāma tomēr ir kas vairāk. Reklāma var būt „dzīva” un tai par ir „sirds”, ja vien tās radītājs arī ir „cilvēks ar sirdi”. Tieši šī iemesla dēļ autors sniedz nelielu ieskatu intervijā, ar, pēc autora domām, Latvijas populārāko un, nenoliedzami, arī skandalozāko „reklāmas cilvēku”, Ēriku Stendzinieku, kura pirms kāda laika tika publicēta žurnālā „Psiholoģijas Pasaule”:[12]
Kas Tev personīgi ir reklāma? Es domāju, ka reklāma ir runāšanās ar cilvēkiem. Tāpat kā māksla. Un tieši tāpat kā māksla, tā ir arī manipulācija. Laba reklāma ir tāda pozitīva, gaiša manipulācija. Tieši tāpat kā ar tevi manipulē tavs bērns vai tavs mīļotais cilvēks. Laba reklāma, laba manipulācija nekad nav aizkaitinoša, aizvainojoša, nekad nav ultimatīva un tai nav šantāžas raksturs. Varbūt es to kādreiz kaut kur esmu teicis - manipulācija liek tev darīt kaut ko, iestāties par kaut ko vai pret kaut ko. Tāpat kā dejā - tu vari cilvēku „aizspārdīt” vēlamajā virzienā, vai ar viņu aizdejot. Man daudz labāk patīk, ja tās manipulatīvās kustības sakrīt ar manām iekšējām kustībām. Tu pērc to produktu tāpēc, ka tev viņš patīk, nevis, ka tev nav citas izvēles. Kas attiecas uz mani pašu, tad man droši vien reklāma ir tas pats, kas Zaigai Gailei arhitektūra vai Pēterim Vaskam mūzika, vai Ilgai Reizniecei folklora.[12]
Vairākkārt esmu dzirdējusi Tevi apgalvojam, un arī tagad izskanēja tāda doma, ka reklāma ir māksla. Ko Tu ar to saproti - to, ka reklāmai jābūt vizuāli pievilcīgai, estētiski baudāmai, ka reklāmas veidotājam jābūt māksliniekam, vai tas ir kas cits? Nē, noteikti runa nav par mākslu kā vizuālu estētiku vai elitāru prāta konstrukciju. Kad es saku, ka reklāma ir māksla, es domāju, ka tai ir daudz lielāks sakars ar intuīciju un iedzimtu spēju sajust cilvēka iekšējo būtību, nekā ar zinātni. Tas ir kā antonīms zinātnei.
…
