Cilvēkam kā personībai pievērsušās daudzas zinātnes – filozofija, antropoloģija, socioloģija, pedagoģija, psiholoģija. Katrā no tām šis jēdziens tiek aplūkots un lietots atšķirīgā aspektā. Par personību cilvēks nepiedzimst, viņš piedzimst kā indivīds ar savām fiziskajām un psihiskajām īpatnībām, par personību viņš veidojas mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem iekšējo un ārējo faktoru ietekmē. Cilvēks vienlaikus ir bioloģiska un sociāla būtne. Personība ir arī cilvēks ar garīgās attīstības traucējumiem. Par attieksmi pret invaliditāti politikā, vēsturē un kultūrā ir pieejama plaša literatūra, atspoguļojot dažādus teorētiskus viedokļus un konceptuālas debates par sociālekonomiskiem ierobežojumiem, ar kuriem sastopas cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Pārsvarā dominē divi uzskati – medicīniskajam modelim raksturīgs, ka veselības aprūpes profesionāļi meklē ārstēšanas līdzekļus, bet sociālā nodrošināšana gādā par aprūpi (Finkelstein, 1998). Konkurējošais viedoklis skata invaliditāti kā sociāli konstruētu fenomenu. Tā sauktā invaliditātes paradigma sakņojas invalīdu pieredzē un skatījumā, pētī viņu diskriminācijas, sliktas apiešanās un atsvešināšanās izpausmes un cēloņus. No medicīniskā viedokļa invaliditāte tiek definēta kā bioloģiska problēma vai ierobežojums. Fizioloģiskie ierobežojumi rada invaliditātes sociālās sekas, piemēram, augstu bezdarba un zemu izglītības līmeni, kas savukārt ir zema sociālekonomiskā stāvokļa cēlonis. Medicīniskais viedoklis pieņem, ka augstākas pakāpes invaliditāte (kas tiek definēta kā lielāka patoloģija) ir saistīta ar zemāku dzīves kvalitāti. Medicīniskā pieeja cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem ārstēšanai ir radījusi īpašu risinājumu – institucionalizēšanu un rehabilitāciju. Institūciju izveidošanās pamatā esošā ideoloģija bija medicīniska un terapeitiska. Tā pieņēma, ka cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem ievietošana īpašas aprūpes iestādēs nāk par labu šo cilvēku un arī visas sabiedrības veselībai ( Oliver, 2001). Vēlāk šīs teorijas nomainīja normalizācijas teorijas, kas apgalvoja, ka cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem jāatgriežas sabiedrībā, lai viņus varētu normalizēt un lai viņiem varētu piešķirt normālas sabiedriskās lomas. Tomēr lielākoties mācības un lēmumu pieņemšana attiecībā uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem normalizēšanu notika bez visvairāk skarto cilvēku piedalīšanās. Līdz ar to cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem maz varēja reāli ietekmēt rehabilitācijas prakses, ētikas un filozofijas rašanos un attīstību (Finkelstein, 1998).
Attīstoties Latvijas valsts sociālajai politikai, arī sociālās problēmas tiek skatītas aizvien plašāk un tiek runāts ne tikai par nabadzību un nepietiekošiem materiāliem resursiem, bet arī par sociālo atstumtību. Sociālā atstumtība nozīmē indivīdu vai cilvēku grupu nespēju pilnībā vai daļēji iekļauties sabiedrībā, kad indivīdiem vai cilvēku grupām ir liegta vai apgrūtināta pieeja tādām precēm, pakalpojumiem un/vai darbībām, kas ir vitāli svarīgas personas attīstībai un nodrošina cilvēka pilnvērtīgu funkcionēšanu sabiedrībā.
Vairākas iedzīvotāju grupas Latvijā kādam no sociālās atstumtības riskiem pakļautas lielākā mērā nekā citas vai pakļautas vairākiem riskiem vienlaicīgi. Būtiska riska grupa ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. LR Likumā „Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību” invaliditāte ir definēta, kā ilgstošs vai nepārejošs ar vecuma pārmaiņām cilvēka organismā nesaistīts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā, pilnīgi atņem vai daļēji ierobežo tās spēju strādāt un sevi apkopt. Tajā ir atzīmēts, ka cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem ir persona, kurai sakarā ar slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisītiem orgānu sistēmu funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība. …
