Viena no visvairāk piemērotajām saistību tiesību formām ir darījumu slēgšana. Līgums ir viens no visvairāk izplatītajiem darījuma veidiem, kas rada tiesības un pienākumus. Tas ir līgumslēdzēju gribas izpausmju kopsalikums, kā to rāda arī līguma latīniskais apzīmējums – Contractus (Contrahere – savilkt kopā, noslēgt nokārtot). Galvenais nacionālais likums, kas šīs attiecības regulē ir Latvijas Republikas Civillikums.
Līgumus slēdz, lai sasniegtu kādu ekonomisku labumu. Tāpēc būtu ideāli, ja visi līgumi tiktu izpildīti. Taču dzīvē tā nenotiek, reizēm parādnieks nespēj izpildīt, bet reizēm arī kreditors pēc laika nevēlas saņemt izpildījumu.
Viens no plašāk piemērotajiem līgumu veidiem ir uzņēmuma līgums, kuram ir savas, no citiem līgumiem, atšķirīgas īpatnības. Civillikums nosaka, ka ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu. Šāds līgums ir divpusējs līgums, kur viena puse, kas uzņemas kaut ko izpildīt ir uzņēmējs, bet otra puse, kas uzdod pasūtījumu, lietas izgatavošanu vai pasūtījuma izvešanu un apmaksā to, ir pasūtītājs.
Uzņēmuma līgumam kā atsevišķas līguma veidam Latvijā nav konkrētas likumdošanas un to var piemeklēt, atbilstoši uzņēmuma līguma noteiktā darba uzdevuma specifikai, ko satur līguma priekšmets. Civillikuma Saistību tiesību daļa to reglamentē ļoti vispārināti, un, pēc autores domām, to līgumslēdzēji var piemērot un interpretēts dažādām dzīves situācijām. Latvijā tipiski uzņēmuma līguma paraugi ir būvniecībā, kā arī valsts un pašvaldību iepirkumu procedūrās, kas saistīti arī ar pakalpojumu sniegšanu .
Pēdējos gados pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, vērojama cilvēku tieksme nepārtraukti uzlabot visu ar savu dzīvi saistīto, uz ko mudina arī dažādi tiesiski un praktiski labumi. Starp šiem uzlabojumiem dominē ar līgumu un ar to saistīto savstarpējo attiecību precīzs regulējums. Vērtējot situāciju Latvijā, tad ir vērojams, ka daudzi uzņēmumi tomēr uzskata, ka līguma parakstīšana nav nekas sarežģīts un izmanto jau novecojušus līguma paraugus. Atsevišķos gadījumos tuvredzības dēļ tā arī dara, bet nepadomā par sekām. Autore uzskata, ka liela daļa līgumslēdzēju pušu vieglprātīgi attiecas ne tikai pret līgumu slēgšanas faktu, bet arī pret to sastāvdaļām. Bieži autore, savā profesionālajā darbā novērojusi, ka ir uzņēmuma līguma standarti, kas vairākus gadus veci un tādi tiek slēgti vēl joprojām, taču autore uzskata, ka situācijas ir dažādas, objektu nozīmīgums, darbu izmaksas utt., kas nepieļauj standartu pielietošanu visiem vienādi.
Analizējot likumdošanas piemērošanu un faktisko situāciju, tad vērojama sabiedrības vienaldzīgā attieksme un pašplūsma, neinteresējoties par darījumu būtību, tā jēgu un noslogo tiesas un likumdevēja tiesiskās un labās gribas attīstību, t.i. likums nestrādā, ja darījuma puses nav kompetentas, līdz ar to , tiesām, neskaitāmas lietas gadu gadiem ir ar vienādām problēmām, tikai tāpēc vien, ka līgumslēdzējas puses nepievērš uzmanību darījuma sastāvdaļām.
Ņemot vērā straujo ekonomisko, tiesisko attīstību un sabiedrības dažādās aktivitātes, pašreiz norit Civillikuma grozījumu izstrāde. Autore akcentē, ka Civillikuma topošie grozījumi nesatur plašus Civillikuma papildinājumus un novitātes, piemēram, nepārvarama vara, garantijas, utt., bet publisko personu- valsts un pašvaldības -noslēgtajos līgumos regulējums ir atšķirīgs un pat plašāks un detalizētāks. Latvijas likumdošanā nav vienoti jēdzieni un definīcijas, kā ,piemēram, kā tiek saukts darbu veicējs, kas dažādos normatīvos definēts, kā- uzņēmējs, pretendents, būvuzņēmējs utt. Likumdevējs ir piedomājis vairāk pie Būvniecības likuma un Publisko iepirkumu likuma, kuros diezgan detalizēti atspoguļo gan pasūtītāja gan darbu veicēja pienākumus un tiesības, kvalitātes prasības, kā arī Publisko iepirkumu likums plaši uzskaita, kādi līgumu veidi tiek uzskatīti par pakalpojuma līgumiem.
Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gadā, ir aktualizējusies Eiropas Savienības un starptautisko normatīvo aktu, līgumu, direktīvu un regulu izpilde un ieviešana nacionālajā likumdošanā. Pašreiz sabiedrībā nav vērojama izpratne par pārnacionālo normatīvu piemērošanu un izmantošanu slēdzot darījumus, tādēļ ir būtiski savstarpējās attiecības neaprobežoties tikai ar Civillikumu, kas regulē līgumslēdzēju pušu attiecības. Svarīgi ir pareizi piemērot normatīvos aktus, ja uzņēmuma līgums tiek slēgts starp privātajām un publiskajām personām. Pirmajā gadījumā līgumslēdzēji, galvenokārt, balstīsies saistību nodibināšanā uz Civillikuma regulējumu, taču valsts un pašvaldību uzņēmuma līgumu regulējums ir ne tikai Civillikums, bet arī Publisko iepirkumu likums, Vispārīgie būvnoteikumi, Būvniecības likums, Autortiesību likums un citi nozares likumpamatotie akti. Aktuāls jautājums ir normatīvo aktu nepilnības un kā tās tiek piemērotas un interpretētas līgumslēdzēju starpā, kas bieži noved pie strīdus situācijām.
Harmonizējot tiesību sistēmu atbilstoši Eiropas Savienības prasībām, ieviešot direktīvas un pievienojoties dažādiem līgumiem , autore uzskata, ka Latvijas likumdevējs ļoti šauri skatās uz tiesību pilnveidošanas problēmu. Kā piemēru var minēt Eiropas līgumu tiesību principu un UNIDROIT principu ieviešanu. Kāpēc Latvijai ir saistoši vairāk Eiropas līgumu tiesību principi nevis UNIDROIT.…
