1.1. Vispārīgā attīstība
No jaundzimušā pirmā kliedziena līdz pilngadības sasniegšanai bērns noiet garu attīstības ceļu. Šajā laikā notiek viņa fiziskā pilnveidošanās, garīgā izaugsme un personības īpašību veidošanā. Katrs bērns attīstās kā individualitāte un topoša personība ar savām bioloģiskajām un sociāli noteiktajām psihiskajām īpatnībām.
Bērns attīstās, aktīvi darbojoties, saskaroties ar citiem cilvēkiem, viņu radītajām lietām, iepazīstot kultūras vērtības, apgūstot sabiedriskās uzvedības normas, savstarpējo attiecību stilu un toni, rīcības paradumus.
Katrā vecumposmā šī saskarsme ir specifiska, atšķirīgi ir bērna darbības veidi, kas visvairāk ietekmē viņa attīstību. Pirmsskolas posmā galvenā nozīme bērna attīstībā ir rotaļām.(Ļubļinska, 1979 13)
Lai veicinātu pēc iespējas sekmīgāku bērna attīstību, bērnam, pirmkārt, ir jāļauj rotaļāties. Caur rotaļu, atdarinot redzētas situācijas no dzīves, bērns to apstrādājot pēc savas pieredzes un saprašanas, veido priekšstatus par ģimenes dzīvi, savstarpējām attiecībām vienam ar otru, iemācās sadarboties ar citiem bērniem, īsāk sakot, mācās dzīves gudrības. Bērni sāk sevi identificēt ar noteiktām lomām, sāk ievērot rotaļu noteikumus, seko tiem līdzi. Tiek attīstīta paškontrole, kā arī normu izpratne, apgūstot sociālās uzvedības normas. Šī perioda attīstība ir pašā pamatā pārējo attīstības periodu rezultātiem.
Bērnu uzmanību piesaista viss neparastais, spilgtais, uzkrītošais. Uzmanība šajā vecumā ir nenoturīga, īslaicīga un viegli novirzāma no mērķa.
Uzmanība veidojas, bērnam aktīvi darbojoties.
Pirmsskolēna uzmanību nereti piesaista ārēji gluži neievērojamas lietas. Viņus interesē lietu īpatnības un vispirmām kārtām katras lietas izlietošanas iespējas, tās uzdevums, izmantošanas veidi un paņēmieni.
Sākot darboties patstāvīgi, bērns aizvien biežāk izjūt vajadzību pēc pieaugušā palīdzības, pēc viņu norādījumiem, paskaidrojumiem, atzinības. Sevišķi pieaug runas kā uzmanības objekta loma, kad bērni sastopas ar pieaugušo izvirzītajiem noteikumiem un prasībām.(Ļubļinska, 1979, 173)
Uzmanība ir cieši saistīta ar uztveres attīstību. 4 – 5 gadu veci bērni uzmanību spēj koncentrēt 6-8 sekundes.
Tā kā šajā vecumā ir novērojama uztveres un atmiņas nepilnīgums, tāpēc bērni sajauc iedomāto ar patiesi esošo. Lai bērns nenoslīgtu pārmērīgā fantastikā, nevajag pārspīlēt ar pasakām, bet jāiepazīstina arī ar dabu un reālo dzīvi.
Uztvere ir bagātāka un sarežģītāka par jūtām.
Jau kopš pirmsskolas vecuma dominante ir vizuālā uztvere. Bērni pakāpeniski apgūst prasmi uztvert galvenokārt objektu krāsu, lielumu, formu, proporcijas, frontālo perspektīvu. (Hibnere, 1977, 46)
Bērniem pirmsskolas vecumā vēl grūti pareizi uztvert ilustrāciju. Pat visvienkāršākā ilustrācija, kurā attēloti tikai divi priekšmeti, sniedz tos kaut kādās telpiskās sakarībās. Šīs sakarības nepieciešams apjēgt, lai izprastu attiecības starp ilustrācijas sastāvdaļām un uztvertu attēlu kā vienotu veselu. (Ļubļinska, 1979, 152)
Pirmsskolas vecuma bērna iztēle ir ļoti dzīva un brīva. Dažkārt tādēļ viņš neprot stingri norobežot reālo īstenību no pasaku pasaules. Dzīvā fantāzija bērna atmiņā nereti saplūst ar īstenībā pārdzīvoto. To apliecina bērna stāstījumi par savdabīgiem, nebijušiem notikumiem un citi meliem līdzīgi izdomājumi.
Pirmsskolas vecumā jāsekmē mērķtiecīgas radošās iztēles attīstība bērnam, organizējot viņa radošo darbību zīmēšanā, veidošanā, konstruēšanā u.c.
Sīkmotorikas apguve vispilnīgāk notiek ap 3. – 5. dzīves gadu. Spēks bērnībā dubultojas laikā no 3. – 11. dzīves gadam. Redzes asums un binokulārās redzes optimums tiek sasniegts 6-7 gadu vecumā. (Svence, 1999, 22)
4- 5 gadu vecumā sākas pāreja no atdarināšanas un refleksijas uz loģisko spriestspēju. Zināšanas turpina veidoties kopējā sistēmā – vienotos uztveres tēlos. (Puškarevs, 2001, 79)
Runas attīstībā liela nozīme ir saskarsmei ar pieaugušajiem, kā arī ar vienaudžiem.
Ž.Piažē ir izdalījis 4 kognitīvās kategorijas:
sensomotorā – no dzimšanas līdz 1,5 gadiem;
attīstības stadijas: konkrēto operāciju stadija – no 7 – 12 gadiem;
pirmsoperacionālā – 1,5 – 7 gadiem
formālā operāciju stadija – no 12 gadiem.
Pirmsskolas vecuma bērnu attīstība atbilst pirmsoperacionālajai stadijai. Tās raksturīgākas pazīmes – galvenā ir simbolu izmantošana, tai skaitā vārdu kā simbolu apguve. Vispirms simbolus apgūst atdarināšanas procesā, veido darbības, kuras iepazinis pagātnē, pieredzē. Simbolus apgūst arī lomu un priekšmetu rotaļās. Viens no simbolu apguves paņēmieniem ir apgūt spēju uz kādu lietu vienlaicīgi paskatīties no vairākiem redzesleņķiem. Vēl Ž.Piažē secināja, ka pirmsskolas vecuma bērni spēj izdalīt tikai vienu galveno pazīmi.
Bērns šajā periodā uztveres tēlā redz tieši to, kas viņam ir būtisks. Bērnam attīstās redzes uztvere, lai to panāktu, svarīgi, lai attīstītos:
1) krāsas uztvere – nosaukt pamatkrāsas, atšķirt vienas krāsas nianses,
2) priekšmetu formu uztvere – pēc dotiem paraugiem,
3) telpas uztvere – liela nozīme aptaustīt un redzēt, vēlāk vārdiskam apzīmējumam,
4) laika uztvere – parādību ilguma, ātruma un secības atspoguļojums. (Piažē, 2002, 81)
…
