Mūsdienās pasaule ir ļoti mainīga, starp cilvēkiem, kultūrām un vērtībām notiek pastāvīgā saskarsme un mijiedarbība, kas paver jaunas iespējas, idejas, domas un, diemžēl, vienlaikus arī dažādas problēmas vai pārpratumus. Arī Latvijā iekļaujoties Eiropas Savienībā notiek nepārtrauktas pārmaiņas. Cilvēkiem bieži vien ir grūti piemēroties šīm izmaiņām un situācijām, jo viņu morālā izglītība vēl nav līdz galam izveidojusies. Bieži vien cilvēks nespēj nodrošināt sev pamatvajadzības, piem., tādas, kā stabilitāte, miers un drošības sajūta, jo neprot risināt vairāk vai mazāk sarežģītas dzīves situācijas. Sabiedrībai ir diezgan augstas prasības attiecībā pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem, ir vispārpieņemti stereotipi, kas sevī ietver jaunās paaudzes audzināšanu un izglītošanu bezgalīgās cerībās padarīt pasauli labāku un sabiedrību veiksmīgāku.
Bieži vien cilvēki mūsdienu sabiedrībā nespēj paši tikt galā ar savām sociālām problēmām, viņiem nepieciešama palīdzība adaptēšanās un attiecību veidošanas spēju attīstīšanā, kas ir ļoti aktuālās problēmas paaudžu starpā. Visbūtiskāk tās problēmas ietekmē visneaizsargātāko sabiedrības daļu – bērnus un pusaudžus.
Ģimeņu nedrošā situācija un ekonomiskā nestabilitāte, kuru padziļina augošā inflācija, rada vairākas sociālās problēmas, kas ir cieši saistītas arī ar bērnu un pusaudžu audzināšanu un izglītošanu. Bērnu un pusaudžu audzināšanas un izglītošanas problēmas ir sociālās pedagoģijas profesijas sfēra.
Sociālā pedagoģija ir profesija, kuras pamatuzdevums ir palīdzēt cilvēkiem piemēroties pasaulē notiekošajām pārmaiņām. Latvijā šī profesija ir jauna un tās attīstība arī notiek samērā lēni. Par iemeslu varētu būt neskaidri izvirzīta profesijas identitāte un sociālā pedagoga, kā profesionāļa, darbības joma un metodikas. Tā kā jau vēsturiski sociālā pedagoga profesija Latvijā bija cieši saistīta ar sociālā darbinieka profesiju, iespējams, ka tieši tādēļ daudzi nesaprot atšķirību starp tām un bieži vien Latvijā sociālā darbinieka un sociālā pedagoga darba uzdevumi pārklājas.
Vēl viens iemesls sociālā pedagoga, kā profesionāļa kompetences robežu nenoteiktībai varētu būt fakts, ka ikdienā sociālais pedagogs bieži vien nedarbojas viens pats, bet strādā komandā, sadarbojoties ar vairākiem citiem profesionāļiem (t.sk. sociālo darbinieku), gan no tās pašas, gan citām institūcijām Šo sadarbību var aplūkot vairākos līmeņos:
1.starpinstitucionālajā;
2.starpprofesionāļu komandas, ko veido dažādu institūciju profesionāļi;
3.starpprofesionāļu komandas, ko veido vienas institūcijas dažādi profesionāļi. [6, 132. lpp]
Darba ietvaros skatīsim vienu no šiem sadarbības līmeņiem - starpprofesionāļu komandas, ko veido dažādu institūciju profesionāļi sadarbībā ar skolu sociālajiem pedagogiem.
Savukārt, institūciju sadarbība ietver divus līmeņus: starpinstitucionālo sadarbību un sadarbību starpprofesionāļu komandā. [6, 133. lpp]
Starpinstitucionālo sadarbību savā rakstā pedagoģijas doktore, profesore Aina Vilciņa: definē kā divu vai vairāku institūciju kopīgo, saskaņoto darbību, kas virzīta uz noteiktu mērķu sasniegšanu sociālo problēmu risināšanā. Visbiežāk sociālie pedagogi sadarbojas ar policiju, sociālo dienestu, bāriņtiesu/pagasttiesu u.c. [6, 132. lpp]
Bet arī sociālo pedagogu starpinstitucionālā sadarbība visā Latvijas teritorijā nav pietiekoši attīstīta, ir dažādi iemesli un faktori, kas ietekmē tās attīstību, un viens no tiem ir sociālo pedagogu trūkums. Kā liecina statistiskie dati 2007./2008.m.g. Latvijas vispārizglītojošās skolās strādāja 310 sociālie pedagogi. [38], [14, 15. lpp] No tiem 147 sociālie pedagogi strādā Rīgā. [35] Un uz pārējo Latvijas teritoriju paliek tikai puse no Latvijas sociālo pedagogu kopējā skaita. Arī tie sociālie pedagogi, kuri tomēr strādā savā profesijā bieži vien nav pietiekoši kompetenti un viņu sadarbību ar citām institūcijām un speciālistiem nevarētu nosaukt par kvalitatīvu un efektīvu. [39] Profesionālās sadarbības trūkums vai tās neefektivitāte spēlē ļoti svarīgu un diemžēl ne visai pozitīvu lomu dažādu bērnu un jauniešu sociālo problēmu atrisināšanā. …
