1. nodaļa
Sēžot ezera malā uz sola, rāmi vēros ņirbuļojošajos, saules pielietajos vilnīšos. Ezerā peldējās daži bērni, kuri ar savām čalām pieskandēja visu krastu. Domās biju aizklejo-jusi tik tālu, ka pat bērnu balsis nespēja iztraucēt domu straujo plūdumu. Beidzot bija pienācis laiks visu salikt pa plauktiem. Viss, kam bija jānotiek, jau, lielākā vai mazākā mērā, bija noticis. Manas dzīves lielākās krustceles bija pārkāptas! Nu vajadzēja sākties jaunai dzīvei, viss šis saules pielietais vakars bija lieliska iespēja atvadīties no vecā, sa-sāpējušā, pagājušā.
Smaidot atcerējos vēl pirms dažām minūtēm risinā-jušos saraksti ar ... Nav skaidrs, kā lai viņu nodēvē, bet šis cilvēks man bija devis spēku savākties un šodien, brīvai un drošai, nonākt šeit, ezera malā. Tik starojoša nebiju bijusi jau sen, kā šajās pēdējās divās nedēļās, lai arī zināju – tās bija ļoti smagas. Domas kavējās te pie mana eņģeļa, te pie nesen bijušās tiesas, te pie bērniem – strauji un nevaldāmi skrēja domas.
2007.g.
Kā viss manā dzīvē svarīgais, arī šis notikums sākās kā liels joks – iešu strādāt... policijā. Tāda apaļa, nedroša, pat varētu teikt – bailīga. Es mēroju ceļu pie viena, otra priekšnieka, galu galā saņēmu rīkojumu uz medicīnisko ko-misiju. Aizgājusi mājās, kārtīgi izsmējos kopā ar vīru, ka policijā man īstā vieta – šitādam komandarmam! Gāja die-nas, tuvojās noliktais komisijas datums. Jābrauc bija uz Rīgu. Jau agri pamodusies, klusi virtuvē padzēru kafiju. Pa-raudzījos laukā pa logu – diena solījās būt sveloši karsta. Nekas, gan jau šo joku izturēšu, kas tur – viena diena un viss būs beidzies. Lēnām aizklīdu līdz autobusa pieturai - nebija kur steigties, biļeti biju nopirkusi jau iepriekšējā dienā. Pie-turā ļaužu saradās aizvien vairāk un vairāk, bija pirmdienas rīts kā nekā. Iekāpusi autobusā, sameklēju vietu pie loga, kas vēl nebija aizņemta, sameklēju somā austiņas, piepogāju tās telefonam un ieslēdzu mūziku, kā par spīti tam, ka brauciena laikā parasti labprātāk izvēlējos vienkārši lūkoties laukā pa logu. Tā, klausoties mūziku, pavisam nemanot pienāca laiks izkāpt - autobuss bija atbraucis līdz Rīgas centram. Lai arī vēl bija salīdzinoši agrs, pilsētā jau bija jūtama spiedīga tveice. Neņemot to vērā, kājām devos vecpilsētas virzienā – kaut kur tur bija jābūt IeM poliklīnikai, vismaz tā kartē bija izpētīts. Laika bija gana, tāpēc īpaši nesteidzos. Tā tipinot vai, kā pati smējos - ripinoties, nonācu līdz savam galamēr-ķim. Tā bija veca ēka, kurā bija iekārtota šī poliklīnika, bet nu lai, kas tur! Raitā solī devos iekšā, lai nokonstatētu, ka jādodas uz piekto stāvu. Nosmējusi par ēkā ierīkoto liftu, augšup devos pa kāpnēm – pēc darba maizes ceptuvē un stepa aerobikas pa kāpnītēm cauras nakts garumā, divu mi-nūšu kāpiens pa kāpnēm bija tīrais nieks. Uzkāpusi augšā, atradu reģistratūru, aizpildīju visus nepieciešamos dokumen-tus – to bija vesels kalns. Pa starpu noklausījos lamas, kas adresētas manai topošajai darba vietai (hmmm) – kārtējā neizdarība vai nevēlēšanās dot visus nepieciešamos doku-mentus uzreiz pārvaldē? Taču beigās sazvērnieciski piemie-dzu ar aci administratorei, biju taču tik tālu braukusi! Izde-vās samierināt reģistrācijas darbinieci. Dokumenti tika aiz-pildīti vēl nepieredzētā ātrumā, sarakstīts apmeklējamo ka-binetu saraksts, sameistarota medicīniskās apskates karte – ceļojums pa stāviem varēja sākties. Gaidot rindā savu kārtu, bija laiks krietni pavērot savus iespējamos konkurentus – ak Dies’! Sportiski, slaidi, jauni cilvēki. Ar šausmām iedomājos - ārprāts, ko es te vispār daru? Šo domu pārtrauca kārtējā durvju atvēršanās, bija pienākusi mana kārta. Es piecēlos, sakārtoju savu apģērbu un nedrošā solī devos iekšā kabinetā. Durvis aiz manis aizcirtās tik spēji, ka pat sabijos. Galu galā, staigājot pa kabinetiem un koridoriem, radās pārliecība – šī komisija nav uzveicama. Galvenais terapeits šo domu tik vēl vairāk apstiprināja. Beigu beigās tika pateikts: dodies mājās un gaidi lēmumu! Es tam arī īpaši neiebildu, un, tā kā vēl bija salīdzinoši agrs, izlēmu pastaigāt vēl pa Rīgu, lai arī kā to necietu. Mājās tik agri negribējās braukt. Bērni bija laukos pie omes, un mājās gaidīja, labākajā gadījumā, pēc alkohola dvakojošais klusums. Sliktākajā - par to pat nevēlējos domāt. Pie tam – nākamajā dienā jau agri bija jādodas uz darbu – bijušie darba devēji bija noķēruši aiz rokas uz ielas un burtiski izkaukuši, lai taču palīdzu palaist atvaļinājumā veikala kulināri. Es tam arī piekritu. Un tā – brīvā diena bija pārvērtusies par izklaidi poliklīnikā.
…
