19.gadsimta filosofija - jauns pasaules uzskats

Izdzirdot vārdu „filozofija” šķiet, ka tā ir zinātne, kura sastāv no jautājumiem ar daudzām atbildēm- kas ir pareizi, kāpēc ir pareizi un vai ir pareizi? Patiesībā „filozofija” sengrieķu tulkojumā nozīmē gudrības mīlestība. Var teikt, ka filozofija ir mācība par esamības un izziņas vispārējiem pamatiem, taču noteiktas definīcijas filozofijai nav. Filozofi speciālu uzmanību pievērš virzībai uz zinībām, teoriju un gudrību. Būt filozofam nozīmē būt gudram, taču arī neizslēdz to. Sokrāts dialogā „Dzīres” apgalvo, ka filozofs nav gudrais, jo kaut ko meklēt var tikai tas, kas ir atzinis, ka viņam tā nav. Filozofs nebūt nav bijis jebkuru priekšmetu vērotājs, bet apcerējis visskaistāko, visdievišķīgāko un nemirstīgo, tādējādi patiesi esošo. [3] Manuprāt, filozofija lika cilvēkiem pārdomāt vai tas ko viņi visu iepriekšējo laiku ir uzskatījuši par pareizi, nemaināmu un pašsaprotamu tiešām tām ir. Cilvēkiem radās jaunas idejas un attīstījās zinātne, tāpēc autors uzskata, ka 19.gadsimta filozofija ir jauns pasaules uzskats. To pierāda autora trīs izvirzītie argumenti: Kants pozitīvi ietekmējis daudzas Eiropas Kultūras sfēras; Hēgeļa uzskats par veselumu un vienotību; Nīčes postklasiskā domāšana.

Atsevišķas atsauces nekvalitatīvas.