A.Kamī "Svešinieks"

1. Robežsituācijas (absurda) veidojums.
Pirmais teikums „Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar - nezinu” (1,5), manuprāt, liecina par pirmo absurduma kategoriju, kad ikvienam lasītājam - un arī man - radās neizpratnes pilna attieksme pret vēl neiepazīto darba galveno varoni Merso. Kādēļ tāda vienaldzība pret notiekošo? Vai tiešām var būt pilnīgi vienalga, kad nomirusi mamma?
Par otro absurduma kategoriju man gribētos minēt vēstījuma savdabību. Vēstītājs viennozīmīgi ir Merso, bet lasot darbu sajūta ir tāda, it kā visu laiku runāts tiek par kādu citu personu - par personu X, kam nav nekāda sakara ar Merso un viņa dzīvi. Visspilgtāk tas izpaužas tiesas procesā, kad prokurors uzrāda viņam apsūdzību, bet advokāts cenšas kaut necik mīkstināt viņa sodu: „Viss ritēja bez manas iejaukšanās. Mans liktenis kārtojās, neņemot vērā manas domas” (1,63).
Trešais aspekts, kas izraisa robežsituācijas veidojumu ir Merso klusēšana. Merso runā maz . Tomēr neskatoties uz to, mums, lasītājiem, ir skaidri noģiedamas Merso domas un jūtas, lai gan, kā jau minēju iepriekš, nepamet sajūta, ka kaut kas netiek saprasts līdz galam. „Cilvēks ir cilvēks, galvenokārt pateicoties tam, par ko viņš klusē, nevis tam, par ko runā” (1,290). Jāpiebilst, ka Merso iepazīšana notiek caur citu cilvēku spriedumiem par viņu.
Ceturtā kategorija ir vientulības motīvs. Merso noteikti varētu raksturot kā vientuļnieku. Viņa vientulība ir nepanesama un tajā ir grūti dzīvot, tomēr viņš ir skaudri patiess savā vientulībā. …