Aleksandra Čaka dzeja

Tāpat kā rakstniekam, man pilsēta ir tuva, es to pazīstu. Tādēļ man patīk Čaka dzeja, un mani iepriecina apziņa, ka spēju ar viņa dzejoļiem it kā saistīties, saprotu viņa dzeju bez jebkādas piepūles un tēlainu, taču nepazīstamu asociāciju skaidrojumu meklēšanas. Mani nudien ielīksmo tā Čakiskā romantika, kas atklāj, ar kādu mīlestību Čaks sevī uzņēmis savu pilsētu, kā to tālāk nodod pieņemt un iemīlēt lasītājam. Vispatīkamākais Čaka dzejā ir viņam raksturīgais fenomens, kas mani, jāsaka, apbur - viņš ir dzejnieks, kas caur neglīto, noplakušo un netīro izsaka skaisto. Viņš māk izlavierēt starp grūtsirdību, nosodījumu un kripatiņu riebuma, kas var uznākt, staigājot pilsētā. Katru nepilnību izteikt labu esam, parādīt skaistu. Čaks runā tā: “Jau smaržo rensteles un brūns kā šokolāde tek netīrumu strauts. (…) No sētām izvests sniegs. Kūp saulē mēslu akas, kur nevaldāms vējš sev uzpērk vairumā visbrīnišķākās smakas”. …