Daudzas paaudzes ir pavadījušas savus skolas gadus klases solā un izglītību ieguvušas vairāk vai mazāk stingrā skolotāja vadībā. Pat grūti iedomāties, ka tikai 20. gadsimta sākumā parādījās atšķirīgas pieejas izglītībai. Alternatīvās pedagoģijas, kā norāda pats jēdziens, parāda atšķirīgu mācību procesa redzējumu. Alternatīvo izglītību definē kā eksperimentālu, netradicionālu priekšstatu, jēdzienu, principu un metožu kopumu sistematizētu zināšanu un prasmju apguvei. Tās ir pieejas, kas izstrādātas ar zināmu teoriju kādā valstī. Katrai no tām ir savi principi, kas ir atšķirīgi no tradicionālajiem, ko izmantoja un izmanto skolās. Alternatīvās pieejas ļauj sasniegt tos pašus mērķus, tikai ar citādām metodēm. Katra alternatīvā pieeja bagātina pedagoģijas zinātni un vecākiem piedāvā izvēles iespējas. Savukārt bērnam svarīgi, lai patiktu pats mācību process. Alternatīvās pedagoģijas papildina un paplašina valsts izglītības sistēmas ietvaru, sniedz lieliskas iespējas ģimenēm izvēlēties mācību un audzināšanas modeli. Katrai no alternatīvajām sistēmām ir savi pamatpostulāti: uzskati, rīcības motīvi, darbības. Visbiežāk izglītības iestādes savā darbībā izvēlas nevis vienu metodi, bet vairāku alternatīvo pedagoģiju elementus.
Ja par mērķi izvēlas emocionāli drošu un bērniem intelektuāli rosinošu vidi, tad labākie alternatīvo skolu piemēri ir Montesori, Valdorfa, Redžo Emilijas, Samerhilas un Sadberijas skolu piemēri.
Marijas Montesori teorija ir izglītojoša pieeja, kas uzsver individualizētu apmācību un tempu. …