Ansis Līventāls un Ķikuļu Jēkabs

Līventāls no vācu literatūras tulkojis stāstus, rakstījis publicistiskus un vēsturiskus apcerējumus; nozīmīgākā ir dzeja, ar kuru ienāk jaunas skaņas latviešu literatūrā.
Dzimis Ļaudonas Jošmaļos kā kalpa dēls. Agri zaudējis tēvu, Ansis auga trūkumā. Skolā nav gājis, bet izglītojies pašmācībā. Zēna gados iesāka kalpot par sulaini pie Toces muižas ārsta, pēc ārsta nāves kļuva par drēbnieka mācekli. Sapelnījis kaut cik naudas. apguva arī ērģeļu spēli un nodarbojās ar mūziku. No 1825. gada Līventāls bija Biržu un Salas draudzes ķesteris Augškurzemē. Te viņš piepelnījās ar drēbnieka amatu, vaļas brīžos mācīja turīgo saimnieku bērnus, līdz viņa vadībā izveidojās īsta skola. Tālus novadus viņš pārstaigāja kā klavieru nu ērģeļu tīrskaņotājs. Līventāls bija viens no tiem dzimtcilvēkiem, kas pēc dzimtbūšanas atcelšanas iekļuva citā dzīves kārtā, taču simpātijas pret zemniekiem saglabājis visā mūžā. Zemnieku bada gados, nemieru laikā viņš uzrakstīja sabiedriski asus dzejoļus. Dzimtenes mīlestību Līventāls apliecināja (dzejolis „Sveiks Baltijai” 1875) tulkodams stāstus, centās pēc savas izpratnes latviešu tautas labā darboties līdz mūža beigām. Ansis rakstījis dzejoļus galvenokārt 30. gados un 40. gadu sākumā, tie iespiesti „Latviešu avīzēs” un „Latviešu draugā”; vēlāk sakopti divos krājumos – „Vecas modes dziesmiņu” un „Ziņģu līksmības” (1863. gadā).
…