Antropoloģijas pētījumos ir trīs soļi:
• lauka pētījums;
• etnogrāfiskā interpretācija;
• teorētiskā vispārināšana.
Antropologs dodas laukā, lai saskartos ar nākamo, viņš apraksta un interpretē to, ko viņš uzzina no šīs sastapšanās un viņš izdara vispārinājumus par cilvēku eksistenci uz šīs sastapšanās un citu etnogrāfisko datu pamata. Šie soļi saplūst kopā un atgriežas atpakaļ viens pie otra, tātad tāpat kā teorija vada lauka pētījumu, lauka pētījums vada teoriju.
Katrs antropoloģijas pētījuma solis sevī ietver dilemmas, kas ir raksturīgas jebkuram cilvēku pētījumam.
Centrālais ir lauka pētījums. Kā „līdzdalības novērojums” lauka pētījums ir gan pieredze, gan metode, taču tā neapšaubāmi ir metode, ne tikai pieredze. Šīs metodes galvenais instruments ir pats lauka pētnieks, taču viņam ir jāpiepūlas, lai iegrožotu savu subjektivitāti un tiektos uz pētījuma mērķi, kas ir cilvēku pieredzes izprašana, kas ir kaut kas sistemātisks un objektīvs – vairāk nejaušs iespaids vai veselais saprāts.
Lauka pētījums ir arī pāriešanas rituāls. Tas ir radikāli paštransformējošs, tas ir kā psihoanalīze, bet tas arī ir rituāls, kas caur smagiem pārbaudījumiem un atklāsmēm pāriet jaunā brieduma līmenī. Lauka pētniekam ir jāiziet cauri iekšējai transformācijai, viņš piedzīvo „kultūras šoku, ieejot laukā un vēl vienu šoku dodoties mājās. Darba laikā viņš piedzīvo „acis atverošas” satikšanās, kas sagrauj pieņēmumus, pie kuriem viņš ir turējies visu dzīvi. Visbeidzot viņš kļūst „piemērojies citai kultūrai” – viņš attīsta kaut kādu kopējas identitātes pakāpi ar jauno kultūru un grupu.
…