Aristotelis (384. gads p.m.ē. - 322. gads p.m.ē.) bija sengrieķu zinātnieks un filozofs. Kopā ar Platonu un Sokrātu viņu uzskata par vienu no diviem visietekmīgākajiem filozofiem rietumu domāšanas veidā. Aristotelis uzskatīja, ka pasaule ir loģiski uzbūvēta un katrai lietai ir sava vieta. Pasaules centrā ir Zeme, jo tā ir vissmagākā. Ap Zemi kustas vairākas sfēras, kas kustās ar dažādie ātrumiem un tās visas kustina Dievs. Mīļākā Aristoteļa mācīšanas metode bija diskusijas ar skolniekiem pastaigas laikā. Viņš skubināja savus skolniekus uzkrāt zināšanas gandrīz par katru sabiedrības dzīves jomu: citu tautu paražām, Grieķijas polišu likumdošanu, dzīvnieku un augu uzbūvi, to īpatnībām un izplatību, zinātnes un filozofijas vēsturi. Tomēr vislielāko ieguldījumu pasaules kultūrā Aristotelis devis ar pētījumu par savām metodēm. Attiecībā uz jebkuru izpētes jomu viņš prasīja lai būtu veikti korekti novērojumi un eksperimenti, bet to rezultāti pakļauti nopietnai analīzei. Viņš iespējams bija pirmais vēsturē, kurš katrā konkrētā jautājumā organizēja zinātniskās izpētes grupas. Apgūstot Aristoteļa filozofiju, ir būtiski saprast to, ka viņa uzskati veidojās kā reakcija uz iepriekšējo filozofisko tradīciju. Nepilnības iepreikšējās mācībās bieži vien pārtapa jautājumos pašam sev, skaidrojot īstenību. Noraidot esamības kā idejas izpratni, Aristotelis, par savas izpētes objektu izvēlas pašu esamību, esamību kā tādu. Aristotelis bija pirmais , kurš izveidoja ētiku kā atsevišķu disciplīnu un ieviesa terminu “ ētika“. Aristotelis definēja ētikas priekšmetu , nodalot filozofijas teorētisko, praktisko un poētisko lomu. Ētikas mērķis ir izskatīt iespējas un priekšnoteikumus tikuma zināšanu īstenošanai cilvēka uzvedībā, kas virzītu cilvēku pretim dzīves sūtības piepildīšanai, pretim augstākā labuma sasniegšanai, par kuru Aristotelis uzskatīja laimi.
Aristotelis izstrādāja tikumu klasifikāciju. Viņš iedalīja rakstura, prāta un sapratnes tikumu. Aristoteļa klasifikācijas pamatā ir priekšstati par dvēseli. Dvēselē Aristotelis nodala divas pamatdaļas: Saprātīgo ( t.i. racionālo) un nesaprātīgo ( afektīvais un veģetatīvais līmenis
dvēselē). Saprātīgai un nesaprātīgajai dvēseles daļai piemīt divi tikumu veidi: intelektuālie –
gudrība, saprātīgums, bet otrai – morālie ētiskie, jeb rakstura tikumi: taisnīgums, mērenība
devīgums, augstsirdība un citi rakstura tikumi. Veģetatīvai dvēseles daļai nepiemīt ne tikumi , ne
netikumi. Aristotelis sniedz dziļu rakstura tikuma analīzi. Viņš formulē šos tikumus kā vidusstāvokli starp pārmērību un nepietiekamību – divām galējībām, kas piemīt netikumam ( piemēram – devīgums ir vidus – pareizais samērs – starp izšķērdību kā pārmērīgu devīgumu un skopumu kā devīguma trūkumu – tādā veidā cilvēks realizē dabas dotumus, tāpēc gan tikumi, gan netikumi ir cilvēka varā. Izsekojot veidošanās procesam , Aristotelis atzīmē ētisko un dianoētisko tikumu saistību. Kaislībās un praktiskajā rīcībā izvēlēties vidējo – tā ir saprātīguma (praktiskā gudrības ) prerogatīva; šo izvēli apgrūtina un sarežģī tas , ka vidus nav vienāds visiem un tādēļ to nav iespējams noteikt aritmētiski. Ētiskais tikums – tā ir apzināti izvēlēta rīcība, un tas atklājas kā mērķis , bet saprātīgums ļauj rīkoties tā , lai tuvotos šim mērķim.
…
